Adēnija

kaut kur tur
kur tuksneša rozes ziedi apkaltuši slīd
piekļaujoties smiltīm
pakļaujoties svelmei
es stāvu
pa visam viena
asaras kā sitieni
tikai dur manos vaigos.

un nepārstāj
beigties mans ceļš
tikai smiltis
saule
tu kā mirāža
bet ko tas dod?
kad mirklī liekas,
nekad nevarētu laimīgāk kļūt
nekad citādādāka  būt

bet ar smīnu sejā
es atzīstu
tevi priekšā neredzu.

un es varētu no smiltīm ūdeni izcelt
gaisa pilis uzcelt
bet Acherona
mana sāpju māsa
pat tā
kā jau sāpju upe klusē.

nemitīgi jautāju sev
cik vēl sāpēt var?
kādēļ nepārstāj?

kādēļ nestājas ilgas?
kādēļ neaiziet skumjas?
kādēļ tās neatstāj mani vienu?
kaut vienu dienu
bez pārmetumiem

un šķiet
es visu atdotu
lai tevi aizmirstu...

17.02.12.

rūdolfa!