rokas dreb
kājas nu jau vairs neturās vietā
skriet
bet nekas nekust uz priekšu
KĀ TĀ??
izsmisis skatiens
asaras acīs
un miglojas skats
KĀ TĀ??
kā mēs nonācām šeit?
vai akli bijām
- vai kā?
KĀ TĀ??
kas mūs šeit ievedis?
vai izmisums?
un kārtējais izsalkums?
vai paši vien vainīgi
varam viens uz otru ar pirkstiem norādīt
un reizē teik
"es jau Tev teicu, ka tā būs"?
bet es negribu tā
būt tajā pusē-
kad zinu - jā man bija taisnība
un arīdzen negribu būt tajā-
kad zinu - jā taisnība bija Tev..
un cik daudz mums šis "bija"
izmaksāja?
un ne jau par naudu es domāju
ne jau tām monētām vērtība
cik vārdiem salauztajiem
tik asi iedurtiem
jo nejau noasiņo mana sirds no naža
bet gan no Tavas klusēšanas
cik daudz tas viss no svara...
un es varu simtiem ādu mainīt
kā čūska
kā kāpurs
pirms L3 stadijas
jā, jā
kā parazīts esmu Tevī iemetinājusies
un drīz jau būs par vēlu
bet kam tagad viegli?
Pirksti trīc
rokas dreb
bet es saņemu sevi rokās
uzlīmēju smaidu kā plāksteri
un eju
jo atpakaļceļa nav.
11.12.14.
rūdolfa!