Tava zelta trofeja

Kā trofeju
tu turi viņu uz sava plaukta
kā trofeju
rādi draugiem un paziņām

kā tādu mantu vazā pa pasauli
stādi manā priekšā
un acīs bāz
itkā būtu jau par maz
par maz visa kā..
par maz ko domāt
un staigāt, negulētām naktīm

un šķiet,
manās acīs tu esi zaudējis vērtību
to,
ka vērtēju tevi kā patiešām ko īpašu
ir tik muļķīgi atzīt
jau atkal esmu smagi kļūdījusies
jau atkal esmu smagi ieberzusies
no visa spēka, neredzot to
kas man priekšā,
ieskrējusi sienā..
un pamatīgi sasitusies (pie tam..)

kā trofeju
viņu es redzu
kā trofeju
šķiet,viņu pasniedz tu pats
un gluži kā pirmās vietas balvu
pārnes mājās
un ieliekot azotē - aizmiedz..

09.12.12.
rūdolfa!

plaukstas nospiedums..

Starp tevi un mani
gara, gara upe tek
starp tevi un mani
kopā ceļi neved
tie nez kāpēc krustojas
bet uz pavisam neilgu laiku
tikai tik ilgi
cik tauriņš izpleš spārnus,
lai paceltos
un tālumā aizlidotu...

starp tevi un mani
ir klusums
folikuls ar koloīdu
un manas naivās cerības

starp tevi un mani
ir bezgalīgi tāls ceļš
kuru nav man pa spēkam noiet
un,
lai to noskrietu
pat ar manu mūžu nepietiks..
laiks atpakaļ patīts tiks
un ledus upē lūzīs
un aukstais ūdens apņems mani
tas ieaijās pirms miega
pirms dziļās ziemas snaudas
un uz ledus
tik vien
kā manas plaukstas nospiedums
kā atvadu skūpsts
gaidīs tevi
tavus soļus
tavus pieskārienus
un silto dvašu
kas atkausēt mani spēs
kas pamodināt ļaus..

starp mani un tevi
tik vien kā viena vasara
tik vien
cik nodejot
un pie pārējām platēm novietot

starp mani un tevi
tik vien kā gaiss
auksts
auksts
ledains

un uz ledus
tik vien kā manas plaukstas nospiedums
kā atvadu skūpsts
kuru tavas lūpas,
kvēli sūrstot,
skumst..

17.12.12.
rūdolfa!

bezdelīgai plosošā vētrā..

Pat,
ja tava galva ir vienīgais,
kas vēl turas uz šī ūens..

pat,
ja kājas vairs neaizskar zemi..

pat,
ja liekas,
ka vairāk nav ko tevī lauzt,
jo esi sasista līdz sirds dziļumiem..

skaties zvaigznēs
apbrīno mēnesi
un veries plašājās debesu zīmēs
un nopūt šo bēdu sveci
iededz jaunu
uzšķil sevī to liesmu
kāro, straujo, bezgalīgo
uzšķil sevī dzīvību
kvēlo, mīlestības pilno

skaties zvaigznēs
un nešaubies
tu esi starp savējiem,
starp tiem
kas tevi uztutēs..

un tev
bez šaubām - ir plec uz kura atlaisties
uz kura nolaist asaru
un galu galā
plecs - uz kura atvilkt elpu
un pēc garā lietus
ieraudzīt varavīksni
un cerību tuneļa galā.

09.12.12.
rūdolfa!

Mazs ziemas brīnums

 Sveiki!

Šodien katastrofas lekcijā es un bezdelīga izdomājām jaunu spēli, es uzrakstu rindiņu un viņa turpina, rakstot pirmo, kas iešaujas prātā.. Tā  nu radās mazs ziemas brīnums..

Starpcitu, sveicu bezdelīgu, kura pievienojas lielajam dzejoļu rakstītāju pulkam! Salut djetka! =D

 Mazs ziemas brīnums

Ārā, bezgalībā, snieg
Un sirds man nežēlīgi skumst
Miljoniem gabalos tā lūzt
Kā sniegpārsliņas vieglām kūst
tā domas manas pie tevis plūst
Un dvēsele lēnām prātā jūk
uz visām pusēm sajūtas mūk

Tikai spārni dvēselei lauzti
Lidot tai nav ļauts
Palīdz tikai cerība un ticība
krūtīs pukstošajā sirdī

Un tā sadzīs, ar laiku sadzīs
un sāpes ar laiku pazudīs
Tāpat kā pāries šis bezgalīgais sniegs..

13.12.12.
rūdolfa! un bezdelīga

LizergīnSkābesDietilamīds

es tevi kaitinu
uz viesiem 100 procentiem
es tevi ciest nevaru
uz visiem 100 procentiem

un mani vārdi
kā naži
kā uguns liesmas
lido
gaisā virmo
un vienmēr trāpa ne tur kur vajag

es
ja varētu
norītu to svēto tableti
kura izdzēstu atimiņas
brīžus ar tevi
un bez

es
ja verētu
patītu laiku atpakaļ
un paietu tev garām
nemaz  nesākusi sarunu
(nemaz nesākusi mest uz tevi acis)

es norītu to svēto tableti tik labi
un aizmirstu tevi
un pie reizes paglābtu sevi..

02.12.12.
rūdolfa!

P.S.Filmas -  Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004) - iespaidā..

deja vu

esmu ieslēgta kubikā
tajā krāsainajā rubikā
vai arī kā to sauc
nu tas, kas prātu jauc

vari beigt aizbildināties
savus vienādos scenārijus manā priekšā citēt
nav vērts
nav jēgas laiku veltīt mulķībām

un es varu pretī spirināties
kliegt un reizē bēgt
bet no taisnības neaizbēgšu
tā ,kā spoks seko man 
un  es varu tikai uzjautrināties
bezgalīgi smieties
un visam pielikt punktu
un izmisumā spiegt
un izmisumā asaras liet
ar kuru galu es domāju?
kad ieskatos ne tajos
kad iemīlos ne tajos
kad sasit mani tie
kuri nav manis cienīgi
un es varu tikai uzjautrināties
un izmisumā spiegt
kliegt un darīt visu pārējo

kad  iestājas cita fāze
gribas paspēlēt spēlītes
klusībā paskatīties uz to visu no malas
un domāt savādāk
un tā no  malas skatoties
nav izejas
nav logu
pa kuru izmukt
ir tikai vienas durvis
bet arī par tām ir jāmaksā
pieliekot visam punktu

un šķiet
tā arī es darīšu
jo visam ir savas robežas
un man patiešām ir jātiek ārā..

01.12.12.
rūdolfa!