kristālbaltās nogulsnes netīrā mēģenē..

Kur nogulsnējas patiesība?
kur paliek balta lapa
bez melnajiem pēdu nospiedumiem
bez lepnuma
meliem
un aizvainojuma..

Kur aizlido mīlestība?
Kad dusmas un naids satiekas..
Kādēļ nodziest naivā liesma
Kad sapņi un realitāte satiekas..

Kur pazūd smilšu pilis,
karstās naktis
un pavisam vēsie rīti..

liekas,
itkā nekas nebūtu noticis
tikai sirdī plosās arkāni
ieplūst, izplūst neskaitāmās asiņu straumes
starp atrioventrikulārajiem
un pusmēness vārstuļiem..

Kur paliek tā uz mirkli šķietamā sajūta
 TU esi MANS
 TU esi MANA
kur tas nogulsnējas?
zemapziņā?
sirdsapziņā?
vai kaut kur kreisajā smadzeņu stūrītī
tā zemu, zemu
tā tālu, tālu..
tikai sapņos
tikai murgos
atceros
kā krītu
no debesīm
uz ceļiem
tavā priekšā lūdzos
lūdzos atpakaļ savu sajūtu
 Tu esi Mana
jo nekad neesmu bijusi
 Tu esi Mans
jo nekad neesi bijis
un murgos
slapju muguru
es krītu
grimstu
un lepnumā slīkstu
aizvainojumā trīcu
un atļauju neelpot
drīzāk pastāvēt par sevi
savu ES

un kas tu tāds esi?
ja neļauj man uzvarēt
tikai šo vienīgo reizi
atzīt acīm redzamo..

mēs esam divi auni
kas saviem ragiem saķērušies
nezin
kā lai tālāk sadzīvo
abi
ar savu viedokli
tikai spēcīgāk uz priekšu grūž
un turpina
ne uz sekundi neapstājas
tik grūž,
grūž
līdz kādam no mums,
līdz pirmajam no mums
salūzīs ragi

kā spogulis lūztot,
driskās sašķīdīs lepnums
un stikla skrembas durs līdz sirds dziļumiem
un atliks aizrīties ar asinīm
aizrīties ar sakāvi
un nolīst ēnā un sakautu skatienu raudzīties..

Kur nogulsnējas naids?
kur paliek visas dienas sakrātās domas?
visi pārdzīvojumi?

tie izplaiksnē
un tik vienkārši aizmirstas..

31.10.12.
rūdolfa!

konīdija

atnāc un sapurini mani
aizrauj aiz rokas
un liec smaidīt
neļauj lūpu kaktiņus uz leju vilkt

atnāc un sapurini mani
liec dejot
liec ap māju skriet
vai skaļi smieties

atnāc un sapurini
gulēt aizliedz
tikai cel
un uz priekšu vel

aizdedz manī to sveci
iededz liesmu
uzšķil dzirksti
to klikšķi
kas dzīvu visu padara

atnāc un sapurini mani
aiz matiem parauj
manā ausī iekliedz
lai es sadzirdu
lai es jūtu
lai es zinu
ka esmu kādam vajadzīga

sapurini mani
mīli mani
nesoli pilis manā priekšā celt
nesoli neko
tikai esi
man blakus
aiz muguras

esi tas plecs
uz kura nopūsties
uz kura asaru noliet
un kuru iemīlēt

atnāc uz manu trīssimt ceturto pa labi
un sapurini
un nesaki - ka viss būs labi
tikai
esi blakus
un saki - es esmu ar tevi
pa šo taku
es iešu ar tevi
un tev nav no kā baidītes,
te esmu es
un tu
un plašais debesjums
un zvaigznes
un visums aiz kura patverties

pa šo taku
iesim abi
un gan jau būs jau labi...

10.10.12.
rūdolfa!

sarkanās kļavas lapas

liekas
kaut kas trūkst
liekas
visas lietas kaut kur zūd

liekas
laiks man pa priekšu skrien
un es tikai lūdzos
lai tas lēnāk skrietu

liekas
rudenis ir pienācis
manā istabā ienācis
un jūtos
tik slapja

 - kas iekakājis tavā smilšu kastē?
eņģelis jautā
un es pat nezinu atbildi
varbūt tas bijis laiks
kas pa priekšu neizsakāmi ātri skrien
vai arī tā mazā sajūta
es daru un daru
un tas nekam neder
klucīši kopā  neturas
ne ar magnētu
ne ar līmi

liekas
manas iekšas izrautas
liekas
manī tāds tukšums mitinās
un nav ar ko to aizpildīt
lācim ir skaidas
man pašlaik tikai asaras
kas pašas no sevis skrien
cenšas laiku panākt..

liekas
kāds iedūris nazi
un laukā neņem
un tā sāp
tas tā sāp
ka pakliegt nevari
ka paskriet nevari
tikai klusēt
mokoši paciest visu uz savas kailās ādas
un rakstīt dzejoļus
kuri ārēji klusē
iekšēji - kliedz
kā mana būtība
mana sirds

liekas
es stāvu tai otrā krastā
uz tās klintis
un tikai vēji mani skar
tikai vēji mani glāsta
un aptver no visām pusēm..

liekas
rudens ir pienācis
un ar netīriem zābakiem manā istabā ienācis
un raugās manās acīs
un nesaprot
kas noticis
kas manu smilšu kasti izārdijis
kas manu paradīzi izpostijis..

liekas
zaglis
manu sirdi naktī nozadzis
un dziļi mežā paslēpis
vai arī
zem zemes kaut kur apracis
jo es nejūtu sauli
nejūtu ledu
un to mazo sajūtu
ka viss atkal ir labi..

10.10.12.
rūdolfa!