maskas

un liekas
tu tikai izliecies
tāds mīļš un pūkains
bet patiesībā
tāds pats kā pārējie
tāds nepatiess
ne pret sevi
un ne pret pārējiem

un liekas
es atkal izliekos
par to kas neesmu
to
kas vienmēr smaida
atbild ar vārdiem
kuri tavām ausīm tīkami

 un liekas
visi izliekas
vai arī
man tikai tā šķiet
tā izliekas

un tu nesaproti
kurā ir vaina
un kur tā ir
jo
viss ir tik labi
bet es nejūtos kā es
un kaut kā trūkst
kā pie ēdina sāls
kā puzlei pēdējais kauliņš
kā dakšai nazis
kā ābolam otra puse
tā trūkst
trūkst
un izstrūkst īssavienojumā.....

30.06.12.
rūdolfa!

baltās naktis

un varbūt es atkal kļūdos
no taisnības vairos
un varbūt es muļķojos
ar cilvēku domām spēlējos
un varbūt pārāk daudz atļaujos
riskēju
pasaku acīs ko domāju
jā,
varbūt vēlāk atzīstu
nevajadzēja
tik daudz
vai vispār nemaz

es gribētu palīdzēt
bet atkal
es nevaru
un ne jau tāpēc
ka negribētu
bet atkal
es nevaru
jo neesmu gaiss
kuru tu ieelpot varētu
un tad
nokļūtu es plaušās
pie sirds
un domas tu mainītu

karuselis griežas
vai nu tu jau tur sēdi
vai iekāpsi
ieleksi
un vēlāk
izkāpsi
izleksi
bet šķiet
es vienmēr tur sēžu
uz tā vientuļā zirdziņa
un raugos kā viss apkārt mainās
un griežas
griežas

bet varbūt es atkal kļūdos
no patiesības vairos
pa tumsu taustos
meklēju izeju
pareizo atbildi

tikai mazi čuksti domas apgaismo
"šoreiz būs citādāk"
viņa pati mainīs savas domas
sakravās mantas
aizmetīs lieko
un jaunajam vietu atradīs
atceries?
to tarakānu mēs nospiedām
ārā pa logu izmetām
par to aizmirsām
un tālāk dzīvojām
punkts

un varbūt es kļūdos
kurš ir teicis
ka
tikai vienam ir taisnība?
varbūt ir tik daudz taisnību
cik cilvēku
cik domu
un personīgo uzskatu
bet varbūt es kļūdos
un kārtējo reizi mulķojos
ar cilvēku prātiem spelējos...

26.06.12.
rūdolfa!

agni

Kā mazu ķirbja stādiņu
es tevi stutēšu uz augšu
kā mazo māsiņu
aiz rokas turēšu

Ne lietus baidies
no mīlestības vairies
neļauj sāpināt
neļauj uzrunāt

Kā mazu stādiņu
iestādītu dārza cēlākajā vietā
es raudzīšu
ik minūti
lai nenosaltu
auksto rudens vēju
lai nenokalstu
karsto vasaras sauli
un brīvībā dzīvotu
lai augtu un zeltu.

22.06.12.
rūdolfa!

sudraba atslēdziņa

viņš pamodās pirmais
lai saprastu
ko grib
un es
es pamodos vēlāk
lai iznirtu
no ledainā ūdens
un saprastu ka atrodos okeāna vidū
ka neatrodos uz zemes

viņš paspēja saprast
sazīmēt visu pa savam
lai atstātu mani apjukušu
izmisušu
un varbūt
tikai varbūt
pat ar salauztu sirdi

viņš pamodās pirmais
lai nemanot aizslēgtu durvis
aiz sevis
aiz manis

un var jau būt
tikai varbūt
viņš ir tas
kam
pieķerties lietainā dienā
ne jau kā lietussargs
ne kā saulesstars
ne kā glābējzvans
tikai kaut kas īpašs
neparasts
un tagad
aiz simtiem atslēgu aizslēgts..

19.06.12.
rūdolfa!

deja vu

tas padara mani traku
lai ko arī daru
klusums ir mulsinošs
klusums ir mokošs
un
tas padara mani traku
ik sekundi
ik katru momentu
tas neļauj ieelpot nākamo elpu
just sirdspukstus
redzēt patiesību

klusums kā migla
aizmiglo acis
aizskrien kā stirna
it kā nekas nebūtu noticis

un es tam visam pa vidu
atkal sapinusies
emocijas kā dzijas kamolu tinu
un netieku skaidrībā
kā gan man var tā veikties?
iekāpt vienā peļķē atkal un atkal
un jāatzīst,
tas padara mani traku
ik katru sekundi
ar katru elpas vilcienu
un pret to nav zāļu
nav medikamentu
ir tikai pacietība
neliela uzcītība
un vēlme visu pamest
pat neatskatoties...

18.06.12.
rūdolfa!

secinājumi?

Tā nu ir pagājusi sesija un izskatās, ka tā nokārtota diezgan veiksmīgi (pat necerēti!!). Sakarā ar lielo mācību slodzi jeb parādu kārtošanu, nebija laika rakstīt šeit savus dzejoļus, bet šorīt publicēju savus 4 pēdējos lolojumus -

purva lācene
kartupelis
cerība mirst pēdējā
atrodot sevi šajā pasaulē

Pārsvarā jau man šķiet, ka tēma viena - cīņa ar sevi par to, lai piespiestu nepadoties.

Un vēl! Esmu izlēmusi pārvākties uz dzīvi kojās - nezinu kā tas izdosies, bet plāni lieli un viss pārējais iespaidīgs! Cerams, ka ķirbis mani pieņēms un mēs spēsim sadzīvot, jo priekšā vēl 5 gadi ko mācīties!

Ar cieņu un visu pārejo,

Jūsu rūdolfa!

purva lācene

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī zied
iesakņojas gribas spēks
uzplaukst smaids
un it viss
tik krāsains man šķiet

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī pamostas
kā pēc ilgā ziemas miega
lācene ir atvērusi acis
sapratusi zaudēto
un tikai tās dusmas
uzliesmo acīs
kā dzirkstele
lācene ir atvērusi acis
un viss ko viņa zina
- tā nav viņas vaina -
tikai netīra sirdsapziņa
par ilgu gulēšanu
sapņu baudīšanu
baidoties pieņemt reālo

smaga nopūta

lācena ir atvērusi acis
un šķiet
nekam nav nozīmes
viss manī zied
mana dvēsele
savas dziesmas dzied
kurām nav vārdu
kurām nav nošu
tikai salda melodija
rūgta pēcgarša

lācene ir atvērusi acis
un saule tai liesmo
tik kvēli
 vēlme dzīvot?
drīzāk kāre atriebties
panākt savu
un likt samaksāt
par māsu
par atņemto brīvību
par lācenes dzīvību

mana dvēsele dzied
un šķiet
it visas poras manā ķermenī zied
tomēr lēmums ir pieņemts negrozāms
nemainīgs
jo
beidzot ir uzlēkusi saule
ir situsi pareizā stunda
un lācene ir atvērusi savas lielās, brūnās acis.

12.06.12.
rūdolfa!

kartupelis

pārsteidz mani
tā nesavtīgi
pārsteidz mani
apbur
bet tā
nesavtīgi

pārsteidz mani
ar smaidu
ar vienkāršumu
ar vieglumu
neiedomājamiem smiekliem

pārsteidz mani
ar izbrīnu

un šķiet
man izdevās
pārsist to barjeru
un šķiet
tev izdevās
pārsteigt mani

puķi
noplūkt
un vāzē ielikt
uz palodzes nolikt
lai vienmēr varētu sniegties uz sauli
un atcerēties šodienu
neklausīties savā balsī
dzirdējot pārējos
nebūt aukstai un atsaldētai
tādai  vienkāršai..

07.06.12.
rūdolfa!

cerība mirst pēdējā

Kad no laimes pārplīst varētu
pacelties gaisā
un lejā nelaisties

un liekas
šodien iespējams it viss
un liekas
nekam nav nozīmes

tikai smaids
prieka asaras
dvēseles prieks
dvēseles pacēlums
kad visi iet
bet es lidoju
kādus centrimetrus virs zemes

ir noticis grūdiens
sitiens pakrūtē
un belziens pa galvu
BET
varbūt tikai modinātājs
šoreiz pareizā laikā nozvanīja
mani beidzot pamodināja..

11.06.12.
rū!

atrodot sevi šajā pasaulē*

tas bija kā kritiens uz leju
muļķīgs skatiens pagātnē
tāds itkā nevainīgs smīns
un tāda vilšanās
sevī un pārējos
vairāk gan sevī
un tad
negaidīts sitiens pakrūtē
atgādina tikai vienu
manu dzīvību
manu apdzisušo degsmi
zem akmens apslēpto cerību

un šķiet
pa ilgiem laikiem
skrienot pa pļavu
atradu īsto akmeni
pacēlu to
pie lūpām pieliku
un kā ieelpotu ceriņu smaržu
es sajutu
brīvību
aizlidojušo drosmi un neatlaidību

adatu ņēmu
un saules diegiem šujot
salāpiju dusmās un asarās izpostīto,
saliku atpakaļ
visu pa plauktiem izmētāto
un uz brīdi apstājos
ieslēdzu pauzes režīmu
ieelpoju
sev par prieku pasmaidīju
un atskārtu
melns nav tik melns
kā es to mālēju
vai zemapziņā iztēlojos

es atskārtu
ka nedrīkstu izdegt
vai vēl sliktāk - pārdegt
no pārlieku lielas centības
vēlmes
visu laikā paspēt
jo es tāpat esmu es
es tāpat esmu es
un neviens cits
pilnīgi ne viens
manā vietā nedomās,
neatbildēs anatomiju pie Kovīša
nepateiks kurā vietā linus labāk sēt
un vai vispār ir jēga tā skriet
tik uz priekšu
tik uz priekšu
jo ir jāmāk apstāties
sevi piebremzēt
un pauzes režīmu ieslēgt
jo tāpat es esmu es
un tu
nu jā,
tu esi tu




** easy
breezy
beautiful -
cover girl

04.06.12.
rūdolfa!

*Paldies iaradaM, kura izdomāja nosaukumu šim dzejolim!