Tava zelta trofeja

Kā trofeju
tu turi viņu uz sava plaukta
kā trofeju
rādi draugiem un paziņām

kā tādu mantu vazā pa pasauli
stādi manā priekšā
un acīs bāz
itkā būtu jau par maz
par maz visa kā..
par maz ko domāt
un staigāt, negulētām naktīm

un šķiet,
manās acīs tu esi zaudējis vērtību
to,
ka vērtēju tevi kā patiešām ko īpašu
ir tik muļķīgi atzīt
jau atkal esmu smagi kļūdījusies
jau atkal esmu smagi ieberzusies
no visa spēka, neredzot to
kas man priekšā,
ieskrējusi sienā..
un pamatīgi sasitusies (pie tam..)

kā trofeju
viņu es redzu
kā trofeju
šķiet,viņu pasniedz tu pats
un gluži kā pirmās vietas balvu
pārnes mājās
un ieliekot azotē - aizmiedz..

09.12.12.
rūdolfa!

plaukstas nospiedums..

Starp tevi un mani
gara, gara upe tek
starp tevi un mani
kopā ceļi neved
tie nez kāpēc krustojas
bet uz pavisam neilgu laiku
tikai tik ilgi
cik tauriņš izpleš spārnus,
lai paceltos
un tālumā aizlidotu...

starp tevi un mani
ir klusums
folikuls ar koloīdu
un manas naivās cerības

starp tevi un mani
ir bezgalīgi tāls ceļš
kuru nav man pa spēkam noiet
un,
lai to noskrietu
pat ar manu mūžu nepietiks..
laiks atpakaļ patīts tiks
un ledus upē lūzīs
un aukstais ūdens apņems mani
tas ieaijās pirms miega
pirms dziļās ziemas snaudas
un uz ledus
tik vien
kā manas plaukstas nospiedums
kā atvadu skūpsts
gaidīs tevi
tavus soļus
tavus pieskārienus
un silto dvašu
kas atkausēt mani spēs
kas pamodināt ļaus..

starp mani un tevi
tik vien kā viena vasara
tik vien
cik nodejot
un pie pārējām platēm novietot

starp mani un tevi
tik vien kā gaiss
auksts
auksts
ledains

un uz ledus
tik vien kā manas plaukstas nospiedums
kā atvadu skūpsts
kuru tavas lūpas,
kvēli sūrstot,
skumst..

17.12.12.
rūdolfa!

bezdelīgai plosošā vētrā..

Pat,
ja tava galva ir vienīgais,
kas vēl turas uz šī ūens..

pat,
ja kājas vairs neaizskar zemi..

pat,
ja liekas,
ka vairāk nav ko tevī lauzt,
jo esi sasista līdz sirds dziļumiem..

skaties zvaigznēs
apbrīno mēnesi
un veries plašājās debesu zīmēs
un nopūt šo bēdu sveci
iededz jaunu
uzšķil sevī to liesmu
kāro, straujo, bezgalīgo
uzšķil sevī dzīvību
kvēlo, mīlestības pilno

skaties zvaigznēs
un nešaubies
tu esi starp savējiem,
starp tiem
kas tevi uztutēs..

un tev
bez šaubām - ir plec uz kura atlaisties
uz kura nolaist asaru
un galu galā
plecs - uz kura atvilkt elpu
un pēc garā lietus
ieraudzīt varavīksni
un cerību tuneļa galā.

09.12.12.
rūdolfa!

Mazs ziemas brīnums

 Sveiki!

Šodien katastrofas lekcijā es un bezdelīga izdomājām jaunu spēli, es uzrakstu rindiņu un viņa turpina, rakstot pirmo, kas iešaujas prātā.. Tā  nu radās mazs ziemas brīnums..

Starpcitu, sveicu bezdelīgu, kura pievienojas lielajam dzejoļu rakstītāju pulkam! Salut djetka! =D

 Mazs ziemas brīnums

Ārā, bezgalībā, snieg
Un sirds man nežēlīgi skumst
Miljoniem gabalos tā lūzt
Kā sniegpārsliņas vieglām kūst
tā domas manas pie tevis plūst
Un dvēsele lēnām prātā jūk
uz visām pusēm sajūtas mūk

Tikai spārni dvēselei lauzti
Lidot tai nav ļauts
Palīdz tikai cerība un ticība
krūtīs pukstošajā sirdī

Un tā sadzīs, ar laiku sadzīs
un sāpes ar laiku pazudīs
Tāpat kā pāries šis bezgalīgais sniegs..

13.12.12.
rūdolfa! un bezdelīga

LizergīnSkābesDietilamīds

es tevi kaitinu
uz viesiem 100 procentiem
es tevi ciest nevaru
uz visiem 100 procentiem

un mani vārdi
kā naži
kā uguns liesmas
lido
gaisā virmo
un vienmēr trāpa ne tur kur vajag

es
ja varētu
norītu to svēto tableti
kura izdzēstu atimiņas
brīžus ar tevi
un bez

es
ja verētu
patītu laiku atpakaļ
un paietu tev garām
nemaz  nesākusi sarunu
(nemaz nesākusi mest uz tevi acis)

es norītu to svēto tableti tik labi
un aizmirstu tevi
un pie reizes paglābtu sevi..

02.12.12.
rūdolfa!

P.S.Filmas -  Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004) - iespaidā..

deja vu

esmu ieslēgta kubikā
tajā krāsainajā rubikā
vai arī kā to sauc
nu tas, kas prātu jauc

vari beigt aizbildināties
savus vienādos scenārijus manā priekšā citēt
nav vērts
nav jēgas laiku veltīt mulķībām

un es varu pretī spirināties
kliegt un reizē bēgt
bet no taisnības neaizbēgšu
tā ,kā spoks seko man 
un  es varu tikai uzjautrināties
bezgalīgi smieties
un visam pielikt punktu
un izmisumā spiegt
un izmisumā asaras liet
ar kuru galu es domāju?
kad ieskatos ne tajos
kad iemīlos ne tajos
kad sasit mani tie
kuri nav manis cienīgi
un es varu tikai uzjautrināties
un izmisumā spiegt
kliegt un darīt visu pārējo

kad  iestājas cita fāze
gribas paspēlēt spēlītes
klusībā paskatīties uz to visu no malas
un domāt savādāk
un tā no  malas skatoties
nav izejas
nav logu
pa kuru izmukt
ir tikai vienas durvis
bet arī par tām ir jāmaksā
pieliekot visam punktu

un šķiet
tā arī es darīšu
jo visam ir savas robežas
un man patiešām ir jātiek ārā..

01.12.12.
rūdolfa!

LIETIŠĶAIS PIERĀDĪJUMS - rudā pēda

Viena mana matu cirta
guļ uz tava spilvena
guļ uz tava palaga
kvēl tava pieskāriena
deg tava skatiena

es esmu izmukusi no tavas dzīves
tikai atstājusi pēdas
savas rudās matu cirtas
un tu vari tās ienīst
tu vari tās vienu pēc otras ārā mest
bet tās atgriezīsies
tās vējā aizlidos
atlidos atpakaļ
un ko nu?

es esmu izmukusi no taviem apskāvieniem
esmu atpinusi to kamolu
kuru tik grūti norīt
kuru tik grūti atrīt
un tomēr
viena nevainīga matu cirta
vēro
ikkatru tavu soli
ikkatru vārdu ko saki
tā jūt
tavas vibrācijas
tavas suņa acis
un reibinošo smaržu

manas matu cirtas
manas rudās matu cirtas
ir tas
kas palicis pie tevis
un vari vienu pēc otras ārā mest
un tomēr
vienu pēc otras paceļot
kā kādu atmiņu atminot
neaizmirsti
(ka)
kāda mana daļa vienmēr būs pie tevis
kaut vai viena nevainīga matu cirta
vai tomēr
kripata manas sirds..

30.11.12.
rūdolfa!

nepamatoti jeb vientuļos vakaros..

esmu skaudīga
un reizēm nepamatoti greizsirdīga
bet tikai par tiem
kas mīl
par tiem
kas līdz galam tic
un piedot spēj

esmu greizsirdīga
reizēm uz visiem
un reizēm - neuzvienu
reizēm tāpat
bet reizēm tā kārtīgi
no visas sirds un dvēseles
tā,
ka no kauna vai zemē krist..

esmu mazliet skaudīga
bet tikai tāpēc
ka pazaudēju to īpašo smaidu
to silto glāstu

es
ļāvu lepnumam aizmiglot acis
es
ļāvu aizvainojumam kļūt par labāko draugu
es
nepratu palūgt piedošanu
es
nezināju kā saprast tevi
bet es centos
es tik ļoti vēlējos
un beigās tik ļoti apvainojos
uz tevi
uz sevi

un
reizēm es smaidu
un
reizēm es gaidu
bet pārsvarā
ik sekundi
es vēlos
lai spētu noticēt realitātei
un sapņos nemeklētu izeju..

24.08.12.
rūdolfa!

PRET dabā iekārtoto

Liekas
es visu vēl paspēšu
liekas
visam pienāks savs laiks
un viss nostāsies savās vietās

bet
šķiet
kādam tas nesanāk
kādam tas vairs nesanāks
laiks ir atņemts
laiks ir apstājies
laiks ir izrauts no rokām
no sirds
no visa svētā,
kas vien cilvēkam var būt..

liekas
es stāvu uz savām divām
bet tik un tā krītu atpakaļ

liekas
gribas saņemt sevi rokās
turpināt iesākto
bet
nevaru samierināties
ar dabā iekārtoto

kādam
laiks tiek atņemts
izrauts no sirds
ar varu atņemts

liekas
nevajadzētu svinēt dzimšanas dienas
bet gan laiku uz šīs pasaules
gadus
mēnešus
nedēļas
dienas
kas pavadītas,
un atliek minēt
cik vēl atlicis
cik ilgi
tu vari savu laiku rokās auklēt
azotē paslēpt
un dalīt ar apkārtējiem

mīlestība
nodevība
un viss pārējais,
kas vien cilvēkam var būt
ir viens vienīgs laiks
kura kādam vairs nav
kura kādam vairs nekad nebūs
un lai vieglas smiltis tiem
lai vieglas atdusas
un lai visu varenais
dod tiem jaunu hronometru (laika skaitītāju)
jaunu laiku
jaunu dzīvību uz šīs nostaigātās zemes..


05.11.12.
rūdolfa!

zilākās debesis un zaļākā zāle

Tu melo
tu mani māni
iepin savās intrigās
un muti aizbāz ar saviem indīgajiem skūpstiem

tu melo
pasakas stāsti
romānus manās ausīs dziedi

tu melo
visu tik krāsainu padari
un beigās
vai vidū
vai finišā
tu pazūdi
tu izgaisti
un izliecies
ka nekā nav bijis

tu melo
tu aizbildinies
ļauj man noticēt savai patiesībai
ļauj man paļauties uz taviem meliem
un beigās, finišā
esmu viena
tikai

tu melo
šķiet
nekad neesi beidzis
nekad neesi domājis atmest
mazliet piebremzēt

tu melo
tik pārliecinooši
ka pašam šķiet
ka dzīvo tik jauku dzīvi

tu melo
un šķiet
līdz ar tevi
es mānu pati sevi

28.11.12.
rūdolfa!

- sauc, kā tu to gribi -

laiks jau itkā pagājis
kopš tā brīža
kad tu meti šķīvi pret mani
kad tas atsitās pret sienu
un ižšķīda gabalos,
kurus salīmēt vairs nevar

pagājis laiks
kad skrienot salauz kāju
ievelies peļķē
un sauc Dievu par vainīgu

pagājis laiks
kad runāt negribas
kad skatīties negribas
kad kustēties ir tik sasodīti grūti
un visu aizmirst gribas

pagājis laiks
kad rakstot dzeju
rokas salst
- laikam jau tas bija tas laiks
kad es biju jauna, naiva
un līdz galam pazudusi
un tagad liekas
es vēlaizvien peldu no dziļuma
trūkstot elpai
itkā stiprāk cenšos sevi uzraut augšā
bet
jo ilgāk sevi mocu
jo ilgāk es stāvu uz vietas

ir pagājis laiks
kad ir tik sasodīti bail pakļauties visam
un tiem,
kuriem itkā ir taisnība
bet
patiesībā tiem nav nekā
pie dvēseles tikai garāmgajējs nolicis paciņu
kuru paņemt līdzi nakamajā dzīvē
kuru izsaiņot nakamajam dzīvajam
un varbūt arlaiku gudrākam tapt..

16.11.12.
rūdolfa!

Orbit

rudens
lapās spēlējas
gan tajās,
kas ārā, zemi sedz
gan arī tajās
kas uz manām plaukstām guļ
tās
kurās rakstītas gudrības
kurās minētas muļķības
kuras kaļu galvā
un kā tas ir? - tu jautāsi?
hmm,
kā košļāt gumiju
no sākuma ir garša
no sākuma ir interese
bet, kad izzūd garša
pazūd arī interese

un atliek vien
paklausīties mūziku
iedvesmu rast
enerģiju no negulētām naktīm izrakt
un aiziet, aiziet
turpināt nākamo košļeni košļāt..

22.10.12.
rūdolfa!

kristālbaltās nogulsnes netīrā mēģenē..

Kur nogulsnējas patiesība?
kur paliek balta lapa
bez melnajiem pēdu nospiedumiem
bez lepnuma
meliem
un aizvainojuma..

Kur aizlido mīlestība?
Kad dusmas un naids satiekas..
Kādēļ nodziest naivā liesma
Kad sapņi un realitāte satiekas..

Kur pazūd smilšu pilis,
karstās naktis
un pavisam vēsie rīti..

liekas,
itkā nekas nebūtu noticis
tikai sirdī plosās arkāni
ieplūst, izplūst neskaitāmās asiņu straumes
starp atrioventrikulārajiem
un pusmēness vārstuļiem..

Kur paliek tā uz mirkli šķietamā sajūta
 TU esi MANS
 TU esi MANA
kur tas nogulsnējas?
zemapziņā?
sirdsapziņā?
vai kaut kur kreisajā smadzeņu stūrītī
tā zemu, zemu
tā tālu, tālu..
tikai sapņos
tikai murgos
atceros
kā krītu
no debesīm
uz ceļiem
tavā priekšā lūdzos
lūdzos atpakaļ savu sajūtu
 Tu esi Mana
jo nekad neesmu bijusi
 Tu esi Mans
jo nekad neesi bijis
un murgos
slapju muguru
es krītu
grimstu
un lepnumā slīkstu
aizvainojumā trīcu
un atļauju neelpot
drīzāk pastāvēt par sevi
savu ES

un kas tu tāds esi?
ja neļauj man uzvarēt
tikai šo vienīgo reizi
atzīt acīm redzamo..

mēs esam divi auni
kas saviem ragiem saķērušies
nezin
kā lai tālāk sadzīvo
abi
ar savu viedokli
tikai spēcīgāk uz priekšu grūž
un turpina
ne uz sekundi neapstājas
tik grūž,
grūž
līdz kādam no mums,
līdz pirmajam no mums
salūzīs ragi

kā spogulis lūztot,
driskās sašķīdīs lepnums
un stikla skrembas durs līdz sirds dziļumiem
un atliks aizrīties ar asinīm
aizrīties ar sakāvi
un nolīst ēnā un sakautu skatienu raudzīties..

Kur nogulsnējas naids?
kur paliek visas dienas sakrātās domas?
visi pārdzīvojumi?

tie izplaiksnē
un tik vienkārši aizmirstas..

31.10.12.
rūdolfa!

konīdija

atnāc un sapurini mani
aizrauj aiz rokas
un liec smaidīt
neļauj lūpu kaktiņus uz leju vilkt

atnāc un sapurini mani
liec dejot
liec ap māju skriet
vai skaļi smieties

atnāc un sapurini
gulēt aizliedz
tikai cel
un uz priekšu vel

aizdedz manī to sveci
iededz liesmu
uzšķil dzirksti
to klikšķi
kas dzīvu visu padara

atnāc un sapurini mani
aiz matiem parauj
manā ausī iekliedz
lai es sadzirdu
lai es jūtu
lai es zinu
ka esmu kādam vajadzīga

sapurini mani
mīli mani
nesoli pilis manā priekšā celt
nesoli neko
tikai esi
man blakus
aiz muguras

esi tas plecs
uz kura nopūsties
uz kura asaru noliet
un kuru iemīlēt

atnāc uz manu trīssimt ceturto pa labi
un sapurini
un nesaki - ka viss būs labi
tikai
esi blakus
un saki - es esmu ar tevi
pa šo taku
es iešu ar tevi
un tev nav no kā baidītes,
te esmu es
un tu
un plašais debesjums
un zvaigznes
un visums aiz kura patverties

pa šo taku
iesim abi
un gan jau būs jau labi...

10.10.12.
rūdolfa!

sarkanās kļavas lapas

liekas
kaut kas trūkst
liekas
visas lietas kaut kur zūd

liekas
laiks man pa priekšu skrien
un es tikai lūdzos
lai tas lēnāk skrietu

liekas
rudenis ir pienācis
manā istabā ienācis
un jūtos
tik slapja

 - kas iekakājis tavā smilšu kastē?
eņģelis jautā
un es pat nezinu atbildi
varbūt tas bijis laiks
kas pa priekšu neizsakāmi ātri skrien
vai arī tā mazā sajūta
es daru un daru
un tas nekam neder
klucīši kopā  neturas
ne ar magnētu
ne ar līmi

liekas
manas iekšas izrautas
liekas
manī tāds tukšums mitinās
un nav ar ko to aizpildīt
lācim ir skaidas
man pašlaik tikai asaras
kas pašas no sevis skrien
cenšas laiku panākt..

liekas
kāds iedūris nazi
un laukā neņem
un tā sāp
tas tā sāp
ka pakliegt nevari
ka paskriet nevari
tikai klusēt
mokoši paciest visu uz savas kailās ādas
un rakstīt dzejoļus
kuri ārēji klusē
iekšēji - kliedz
kā mana būtība
mana sirds

liekas
es stāvu tai otrā krastā
uz tās klintis
un tikai vēji mani skar
tikai vēji mani glāsta
un aptver no visām pusēm..

liekas
rudens ir pienācis
un ar netīriem zābakiem manā istabā ienācis
un raugās manās acīs
un nesaprot
kas noticis
kas manu smilšu kasti izārdijis
kas manu paradīzi izpostijis..

liekas
zaglis
manu sirdi naktī nozadzis
un dziļi mežā paslēpis
vai arī
zem zemes kaut kur apracis
jo es nejūtu sauli
nejūtu ledu
un to mazo sajūtu
ka viss atkal ir labi..

10.10.12.
rūdolfa! 

diena, kad rū ir tāpati rū..

es varētu būt viņš
vai viņi
un kopīgiem spēkiem
tas viss kopā

es varēju būt viņš
vai viņa
un kaut kur starp jā un nē
es liku likmi uz visu banku
un kļuvu par savu vergu

es esmu viņa
tik vienkārši
un sarežģīti reizē

es esmu punkts
es esmu komats
un bezgalīgs turpinājums

es esmu acis
kas tevi vēro
esmu tracis
kas ugunīgās dusmās liesmo

lūpas
kas aizsedz nepateiktos vārdus
kā skatuves priekšskars
kas noslēpj sajauktos soļus

rokas
kas tevi skar
plaukstas
kas tavus sirdspukstus jūt

es esmu viņa
tā
kura pasaka
ko domā
un neskatās uz sekām
piever acis
un turpina valdzināt
un svinēt uzvaras..

30.09.12.
rūdolfa!

Par dzejoļa nosaukumu - tātad, ir sacelta jezga par dāņu izdoto mācību grāmatu maziem bērniem ("Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards")..

Vairāk info - http://www.maminuklubs.lv/blogi/diena-kad-karlis-bija-karlina-un-diena-kad-ruta-bija-rihards

Un, protams, pati grāmata - http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/%5B4024%5D_lr_lm_gramata.pdf

kad slāpst..

neskaties uz mani
ar tām suņu skumjajām acīm
pirms nāves devas
pirms sasaldēšanas
pirms visam pielikts punkts
pirms nekam vairs nebūs jēgas

tikai aukstums
tikai neaptverams sniegs
uz peļķēm nolaižas
uz rētām sāli uzber
ar žēlumu noglāsta
ar skaudību pavada
un galu galā (kāds pārsteigums!) - pamet

tikai pirms nosaki
tos ledus saltos vārdus
pirms nolec no tilta
pamosties
atspied modinātāju
un (manis dēļ) padomā vēl
pārdomā
un nesoli
manis dēļ
nesoli
to visu
ko solījuši pamestie

vienkārši norij tos vārdus
jo solījumi ir tikai vārdi
kurus gaisā palaižam
kā balonus
kā papīra lidmašīnas
un kur tās visas nolaižas Dievs vien zina
bet visticamāk
iekritīs tās dubļos
un vērtības tām būs vairs niecīgas
un galugalā
no sākuma tu raudāsi
tu kritīsi izmisumā
un matus no galvas plēsīsi
bet beigās
pēc  kāda laika
tu pasmiesies
un vārdiem neticēsi
tos palaidīsi garām
neķersi katru lidmašīnu
ļausi tai lidot
un paies laiks
un arī cerība nomirs
tā cerība
ka kaut kas mainīsies
vējš nosēdinās lidmašīnu skaistā pļavā
un vārdiem jēga būs
bet tie ir maldi
pusnakts saldie sapņi
pēc kuriem jūtama sajūsmas un prieka pēcgarša
bet arī tā pāriet
kā viss uz šīs mazās pasaules..

24.09.12.
rūdolfa!

aukstums ar kažoku

šodien
tikai šodien
pamanīju uz palodzes lielās saulesspuķes,
kuras
savas lielās galvas nokārušas
sūdzējās
par aukstumu aiz loga
par aso vēju,
kas tik izmisīgi visus soda

šodien
tikai šodien
pamanīju savu mazo sajūtu
saķēru to aiz rokas
parāvu aiz matiem
un tā
tik skumjām acīm skatoties,
atzinās
tik vientuļa tā jūtas..
ilgojas tava pieskāriena
maigā skūpsta
un tā smaida
kad tavas acis tik laimīgas izskatās

šodien
tikai šodien
liekas
gribas
vāzē uz palodzes
ielikt jaunas puķes
tādas,
kurām nebūs auksts
kurām nebūs žēl
kuras savas galvas nenolieks
par spīti turēsies pretī visam
un mana mazā sajūta
iegulsies azotē
un aizmigs mūžīgā miegā...

17.09.12.
rūdolfa!

no sērijas "sen senos laikos"

-->

Kaut kad šogad bija iespēja piedalīties "Vecmāmiņu un mazbērnu" pasākumā, kurā pārstāvēju (kā jau vecākā) sevi kā vienu no četriem mazbērniem, protams kopā ar omi.. Tur kā pieteikuma anketu vajadzēja raktīt labos vārdus par vecmammu, ar kuriem "novest" visus līdz asarām.. Izlēmu padalīties ar uzrakstīto ar Tevi (vai Jums), nemaz nezinu, kas to visu lasa, bet gan jau ir kāds.. es ticu..

Nejautā, kapēc tik daudz mīļo vārdiņu un deminatīvu.. pūkainā ES..

...................................................................................................................

Mūsu mimmīte

            Gribētos teikt, ka mūsu vecmāmiņa jeb mimmīte ir pati labākā, bet kuram gan sava ome nav pati labākā un jaukākā?

            Mūsu mimmīte ir ļoti strādīga un čakla, jo viņas un opīša dārzs vienmēr ir sakopts, skaists un pats galvenais – ziedošs. Kad vasarā sakārojas zemenītes vai 1.septembrī vajadzīgas puķes skolotājām, mimītes dārzs mūs gaida atplestām rokām.

            Mūsu mimīte ir skaista, bet ne jau tikai ārēji! Protams, varam tikai apbrīnot, ka mimīte savā lieliskajā vecumā izskatās apburoši, tomēr visi mazbērni zina, ka mimmītei ir arī silta sirds, jo vienmēr tā mums izpalīdz jebkurās dzīves situācijās. Gan tēlojot sniegbaltīti ziemassvētkos un lieldienu zaķa palīgu lieldienās, gan atbalstot deju koncertos un dažādos izlaidumos.

            Veiksmīgas brīvdienas recepte ir došanās pie mimmītes pusdienās, jo tik garšīgas kotletes kā pagatavo mūsu mimmīte nekur citur nav iespējams nogaršot. Un ir apbrīnojami, ka omes plauktiņos vienmēr atradīsies tas, ko mazo sirsniņas vēlas – vai tas būtu maximas saldumiņš* vai kapučīno vai saldējums ledusskapī, mimmīte visu būs sarūpējusi, lai tikai visi būtu smaidīgi un laimīgi. Un tā arī ir mūsu mimmītes labākā īpašība – vēlme mums palīdzēt un pārsteigt brīžos, kad mēs to vismazāk gaidām!

            Tā kā vecākā mazmeita, Rūdolfa, brīvos brīžos raksta dzeju, ir uzrakstīts dzejolis par mimmīti. Iespējams, tas neatspoguļo visas labākās mimmītes īpašības, tomēr tas ir patiess un raksturo omes lielo ieguldījumu Rūdolfas dzīvē.

Pirmizrāde.

Piecas tavas krunkas

Liek man sabīties

Liek redzēt sāpes

Visdziļākos pārdzīvojumus

Acis kā spoguļi

Kā apdegušas vēstures lapas

Rāmi kvēl

Bet cik ilgi vēl?

Cik ilgi tu klusēsi?

Nenometusi čaulu dzīvosi savā sulā?

Piecas tavas krunkas

Liek man justies savādai

It kā es būtu skatītājs

Savas dzīves baudītājs

Kas 19 gadus sēž pirmās rindas vidū..

Popkorns – laimes asakas

Sāļais „uzkožamais” – bēdas, asaras

Kabatā biļete

Un tikai jāgaida

Kad kāds to pārbaudīt sāks

Jo varbūt es noraugos uz citu izrādi

Varbūt esmu sajaukusi zāles

Iedzērusi pārāk daudz miegazāles

Redzu

Tavas piecas krunkas

Ar sniegu apsnigušās lūpas

Uz zemes šīs nebūs neviens

Kam sāpētu vairāk kā tev

Un nepietiktu

Ja visa pasaule rokās sadotos

Visu lūgšanas piepildītos

Man tikai žēl

Ka nepazīstu sevi

Tā

Kā tu pazīsti un redzi mani

04.03.12.

Rūdolfa!

* Maximas saldumiņš - cepums ar iebiezināto pienu šokolādes glazūrā.

sssssslinkums..

Kur tu esi pazudusi
mazā
pūkainā
un citā vārdā sauktā
 - vēlme mācīties!!

Laikam jau esi aizgājusi
uz mežu
pēc sēnēm
pēc ogām
un šķiet tagad
ar varu
es piespiežos
ar varu
mācos
un varu, varu

smieklīgi..

10.09.12.
astoņi mēneši līdz vārda dienai.. bez komentāriem.. smieklīgi

rūdolfa! un slinkums

Pat, ja nesapratīsi..

Kāds varētu būt tavs solis uz priekšu?

Tava

Itkā pareizā rīcība

Tava

Itkā šķietami gudrā mācība

Tava

Aizmirstā sirdslieta

Un viss pārējais

Kuru aizmirsis neesi

Kas varētu būt tas

Kas izvilktu no bedres

Liktu pamosties nakts vidū

Un iziet pa durvīm

Un pat neatgriezties

Pamest ūdeni

Kas vārās

Pamest draugu

Kas nepārtraukti bļaustās

Pamest visu

To ko aizmirsis neesi

Kas varētu būt tas

Kas lietainu dienu padarītu saulainu

Asaru pārvērstu smaidā

Kritiku – aplausos

Un visu to

Ko aizmirsis neesi

Nodzēstu

Kas varētu būt tas

Kas paceltu no zemes

Izslēgtu  telefonu

Ļautu

Būt Nevienam sazināmai

(Kas) apturētu  laiku

Pagrieztu pulksteni

Uz pāris stundām atpakaļ

 Ļautu  visam būt mazsvarīgam

Bāc,

Kas varētu būt tas?

Vai arī

Labāk nesāc

Minēt te visus variantus

Tā vietā

Ļauj visam ritēt savu gaitu

Atmet ar roku filozofiskajiem jautājumiem

Netērē savu brīvo laiku

Ej,

Ej,

Ej,

Un izbaudi visu

Aizmirsti

To vienu vienīgo

Kas varētu būt viss

Tai pat laikā

Nekas..

Kā gaiss

Kuru sajust vari

Bet paturēt sev nekad..

07.09.12.

Rūdolfa!

samocīts

vienā aploksnē
ilūzijas
atzīšanās mīlestībā
vienā aploksnē
ietilpināts
tā skaisti
tā jauki
ar rožu lapiņām
ar pūkainām ilūzijām

un tagad
iedomājies
stop
viena aploksne
tādu mulsumu rada
itkā apstātos laiks
uzjundī vecās sajūtas
mmm
tik muļķīgi
tik savādi
bet atzīsti
nemaz nebij tik slikti
tikai beigas
varēja izvērsties savādāk
viss varēja būt citādāk

bet stop
atceries,
ko apsolīji?
atpakaļ vairs neskatamies
nav vairs vērts
ikkatru reizi aizgriezties
pietiek
punkts.

30.08.12.
rūdolfa!

F I N Ā L S

pa kreisi
pa labi
vieni konkurenti stāv
aiz muguras
pat priekšā
vieni soģi māj

sagatavojies
gaidi starta šāvienu
vien satraukuma lāse
nopil pār pieri
un rokās jūtams atslābums
galvā stabils nogurums
un liekas
esi ieslēgts baltā kupolā

ārpasaule izslēgta
 klusums te valda
karalis atradies

un ar katru mirkli sevi just paliek arvien grūtāk
liekas ir apstājies laiks
liekas nepastāv gravitācija
tikai
nervi kā elektrības vadi
nevada elektrību
vada dzīvību
vada stimulu - būt,
pie
pēdējā elpas vilciena neapstāties
turpināt gaidīt
un skriet
mest
trāpīt
un
pie
pēdējā elpas vilciena neapstāties..

08.08.12.
rūdolfa!

P.S. Olimpisko spēļu iespadā..

atkāpe no tēmas

nav manās rokās oļu
akmeņu
kurus celt un pulēt
 kādam
pa prātam izdabāt

nav manos spēkos
pēdām pakaļ skriet
pieskarties
ik katram tavam komentāram
acu skatam

nav manām acīm saredzams
plaukstām aptverams
rokām paceļams
lūpām skūpstāms

nav mans
un šķiet
nekad nav bijis.

21.06.12.
rūdolfa!

vau vau

ir tik riebīgi atzīt
esmu kā šunelis
kas tev pakaļ pēdas dzin
kas ne kripatiņas zin'

vienmēr tāda pelēka
tavās acīs jūtos

skrienu
skrienu
cenšoties vēju nodzīt
aizskriet tam pa priekšu

tikai žēl
ka mēs abas
tādi šuneļi būdami
nemākam sadzīvot..

tev ir savas ģēlas
kas vienmēr būs grūtākas par pārējo
vienmēr būs slikti
bet savā mulsumā klusējot
iekšēji sevi apslāpējot
gribas izmisumā kliegt
man ir savas ģēlas
kas vienmēr ir sarežģītas
tev ir tavs bumbieris
tavs īstais un vienīgais
bet man
kas ir man?
garāmgājēji
kas aiz sevis aizver durvis
cits - klusāk
cits - skaļāk

un tāds vientuļš šuņuks
kā es
klīst pa Svētes ielām
sapņos un murgos
kaut kur mākoņos lidinos
un lai ar ko citi teiktu
man ir savs es
sava balss
savs vau - vau

un lai ar kā nebūtu
man vienmēr būs eņģeļa azote
kurā patverties
no lietus
no pāridarījumiem
no caurvējā aizcirstajām durvīm..

16.07.12.

rūdolfa!

nevienam par neko

gliemežiem pilns lauks
bez atkāpēm
bez izsaukuma zīmēm
ar vēju matos
ar košumu koku zaros
un egļu galos

gliemežiem pilns lauks
bez grāvjiem
bez nožogojumiem
ar ganu
un gulbjiem
un tukšu tukšumu
un uzmācīgiem odiem..

10.07.12.
rūdolfa!

maskas

un liekas
tu tikai izliecies
tāds mīļš un pūkains
bet patiesībā
tāds pats kā pārējie
tāds nepatiess
ne pret sevi
un ne pret pārējiem

un liekas
es atkal izliekos
par to kas neesmu
to
kas vienmēr smaida
atbild ar vārdiem
kuri tavām ausīm tīkami

 un liekas
visi izliekas
vai arī
man tikai tā šķiet
tā izliekas

un tu nesaproti
kurā ir vaina
un kur tā ir
jo
viss ir tik labi
bet es nejūtos kā es
un kaut kā trūkst
kā pie ēdina sāls
kā puzlei pēdējais kauliņš
kā dakšai nazis
kā ābolam otra puse
tā trūkst
trūkst
un izstrūkst īssavienojumā.....

30.06.12.
rūdolfa!

baltās naktis

un varbūt es atkal kļūdos
no taisnības vairos
un varbūt es muļķojos
ar cilvēku domām spēlējos
un varbūt pārāk daudz atļaujos
riskēju
pasaku acīs ko domāju
jā,
varbūt vēlāk atzīstu
nevajadzēja
tik daudz
vai vispār nemaz

es gribētu palīdzēt
bet atkal
es nevaru
un ne jau tāpēc
ka negribētu
bet atkal
es nevaru
jo neesmu gaiss
kuru tu ieelpot varētu
un tad
nokļūtu es plaušās
pie sirds
un domas tu mainītu

karuselis griežas
vai nu tu jau tur sēdi
vai iekāpsi
ieleksi
un vēlāk
izkāpsi
izleksi
bet šķiet
es vienmēr tur sēžu
uz tā vientuļā zirdziņa
un raugos kā viss apkārt mainās
un griežas
griežas

bet varbūt es atkal kļūdos
no patiesības vairos
pa tumsu taustos
meklēju izeju
pareizo atbildi

tikai mazi čuksti domas apgaismo
"šoreiz būs citādāk"
viņa pati mainīs savas domas
sakravās mantas
aizmetīs lieko
un jaunajam vietu atradīs
atceries?
to tarakānu mēs nospiedām
ārā pa logu izmetām
par to aizmirsām
un tālāk dzīvojām
punkts

un varbūt es kļūdos
kurš ir teicis
ka
tikai vienam ir taisnība?
varbūt ir tik daudz taisnību
cik cilvēku
cik domu
un personīgo uzskatu
bet varbūt es kļūdos
un kārtējo reizi mulķojos
ar cilvēku prātiem spelējos...

26.06.12.
rūdolfa!

agni

Kā mazu ķirbja stādiņu
es tevi stutēšu uz augšu
kā mazo māsiņu
aiz rokas turēšu

Ne lietus baidies
no mīlestības vairies
neļauj sāpināt
neļauj uzrunāt

Kā mazu stādiņu
iestādītu dārza cēlākajā vietā
es raudzīšu
ik minūti
lai nenosaltu
auksto rudens vēju
lai nenokalstu
karsto vasaras sauli
un brīvībā dzīvotu
lai augtu un zeltu.

22.06.12.
rūdolfa!

sudraba atslēdziņa

viņš pamodās pirmais
lai saprastu
ko grib
un es
es pamodos vēlāk
lai iznirtu
no ledainā ūdens
un saprastu ka atrodos okeāna vidū
ka neatrodos uz zemes

viņš paspēja saprast
sazīmēt visu pa savam
lai atstātu mani apjukušu
izmisušu
un varbūt
tikai varbūt
pat ar salauztu sirdi

viņš pamodās pirmais
lai nemanot aizslēgtu durvis
aiz sevis
aiz manis

un var jau būt
tikai varbūt
viņš ir tas
kam
pieķerties lietainā dienā
ne jau kā lietussargs
ne kā saulesstars
ne kā glābējzvans
tikai kaut kas īpašs
neparasts
un tagad
aiz simtiem atslēgu aizslēgts..

19.06.12.
rūdolfa!

deja vu

tas padara mani traku
lai ko arī daru
klusums ir mulsinošs
klusums ir mokošs
un
tas padara mani traku
ik sekundi
ik katru momentu
tas neļauj ieelpot nākamo elpu
just sirdspukstus
redzēt patiesību

klusums kā migla
aizmiglo acis
aizskrien kā stirna
it kā nekas nebūtu noticis

un es tam visam pa vidu
atkal sapinusies
emocijas kā dzijas kamolu tinu
un netieku skaidrībā
kā gan man var tā veikties?
iekāpt vienā peļķē atkal un atkal
un jāatzīst,
tas padara mani traku
ik katru sekundi
ar katru elpas vilcienu
un pret to nav zāļu
nav medikamentu
ir tikai pacietība
neliela uzcītība
un vēlme visu pamest
pat neatskatoties...

18.06.12.
rūdolfa!

secinājumi?

Tā nu ir pagājusi sesija un izskatās, ka tā nokārtota diezgan veiksmīgi (pat necerēti!!). Sakarā ar lielo mācību slodzi jeb parādu kārtošanu, nebija laika rakstīt šeit savus dzejoļus, bet šorīt publicēju savus 4 pēdējos lolojumus -

purva lācene
kartupelis
cerība mirst pēdējā
atrodot sevi šajā pasaulē

Pārsvarā jau man šķiet, ka tēma viena - cīņa ar sevi par to, lai piespiestu nepadoties.

Un vēl! Esmu izlēmusi pārvākties uz dzīvi kojās - nezinu kā tas izdosies, bet plāni lieli un viss pārējais iespaidīgs! Cerams, ka ķirbis mani pieņēms un mēs spēsim sadzīvot, jo priekšā vēl 5 gadi ko mācīties!

Ar cieņu un visu pārejo,

Jūsu rūdolfa!

purva lācene

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī zied
iesakņojas gribas spēks
uzplaukst smaids
un it viss
tik krāsains man šķiet

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī pamostas
kā pēc ilgā ziemas miega
lācene ir atvērusi acis
sapratusi zaudēto
un tikai tās dusmas
uzliesmo acīs
kā dzirkstele
lācene ir atvērusi acis
un viss ko viņa zina
- tā nav viņas vaina -
tikai netīra sirdsapziņa
par ilgu gulēšanu
sapņu baudīšanu
baidoties pieņemt reālo

smaga nopūta

lācena ir atvērusi acis
un šķiet
nekam nav nozīmes
viss manī zied
mana dvēsele
savas dziesmas dzied
kurām nav vārdu
kurām nav nošu
tikai salda melodija
rūgta pēcgarša

lācene ir atvērusi acis
un saule tai liesmo
tik kvēli
 vēlme dzīvot?
drīzāk kāre atriebties
panākt savu
un likt samaksāt
par māsu
par atņemto brīvību
par lācenes dzīvību

mana dvēsele dzied
un šķiet
it visas poras manā ķermenī zied
tomēr lēmums ir pieņemts negrozāms
nemainīgs
jo
beidzot ir uzlēkusi saule
ir situsi pareizā stunda
un lācene ir atvērusi savas lielās, brūnās acis.

12.06.12.
rūdolfa!

kartupelis

pārsteidz mani
tā nesavtīgi
pārsteidz mani
apbur
bet tā
nesavtīgi

pārsteidz mani
ar smaidu
ar vienkāršumu
ar vieglumu
neiedomājamiem smiekliem

pārsteidz mani
ar izbrīnu

un šķiet
man izdevās
pārsist to barjeru
un šķiet
tev izdevās
pārsteigt mani

puķi
noplūkt
un vāzē ielikt
uz palodzes nolikt
lai vienmēr varētu sniegties uz sauli
un atcerēties šodienu
neklausīties savā balsī
dzirdējot pārējos
nebūt aukstai un atsaldētai
tādai  vienkāršai..

07.06.12.
rūdolfa!

cerība mirst pēdējā

Kad no laimes pārplīst varētu
pacelties gaisā
un lejā nelaisties

un liekas
šodien iespējams it viss
un liekas
nekam nav nozīmes

tikai smaids
prieka asaras
dvēseles prieks
dvēseles pacēlums
kad visi iet
bet es lidoju
kādus centrimetrus virs zemes

ir noticis grūdiens
sitiens pakrūtē
un belziens pa galvu
BET
varbūt tikai modinātājs
šoreiz pareizā laikā nozvanīja
mani beidzot pamodināja..

11.06.12.
rū!

atrodot sevi šajā pasaulē*

tas bija kā kritiens uz leju
muļķīgs skatiens pagātnē
tāds itkā nevainīgs smīns
un tāda vilšanās
sevī un pārējos
vairāk gan sevī
un tad
negaidīts sitiens pakrūtē
atgādina tikai vienu
manu dzīvību
manu apdzisušo degsmi
zem akmens apslēpto cerību

un šķiet
pa ilgiem laikiem
skrienot pa pļavu
atradu īsto akmeni
pacēlu to
pie lūpām pieliku
un kā ieelpotu ceriņu smaržu
es sajutu
brīvību
aizlidojušo drosmi un neatlaidību

adatu ņēmu
un saules diegiem šujot
salāpiju dusmās un asarās izpostīto,
saliku atpakaļ
visu pa plauktiem izmētāto
un uz brīdi apstājos
ieslēdzu pauzes režīmu
ieelpoju
sev par prieku pasmaidīju
un atskārtu
melns nav tik melns
kā es to mālēju
vai zemapziņā iztēlojos

es atskārtu
ka nedrīkstu izdegt
vai vēl sliktāk - pārdegt
no pārlieku lielas centības
vēlmes
visu laikā paspēt
jo es tāpat esmu es
es tāpat esmu es
un neviens cits
pilnīgi ne viens
manā vietā nedomās,
neatbildēs anatomiju pie Kovīša
nepateiks kurā vietā linus labāk sēt
un vai vispār ir jēga tā skriet
tik uz priekšu
tik uz priekšu
jo ir jāmāk apstāties
sevi piebremzēt
un pauzes režīmu ieslēgt
jo tāpat es esmu es
un tu
nu jā,
tu esi tu




** easy
breezy
beautiful -
cover girl

04.06.12.
rūdolfa!

*Paldies iaradaM, kura izdomāja nosaukumu šim dzejolim!

pretrunas

Kā būtu ja mēs uzspēlētu spēli?
To vienu vienīgo
Kurai
Nav balvas
Nav naudas
Tikai bezgaumīgas baudas

Kā būtu,
Ja tu piekristu?
Vienai reizei
Izspēlētai spēlei?

Nav noteikumi
Nav pārkāpumi
Tikai jauni atklājumi
Solis uz priekšu
Divi atpakaļ
Met kauliņu
Un klusībā skaiti pantiņu
Lūgšanas
Kuras pasargātu no sakāves

Šai spēlei nav sākuma
Nav arī beigu
Tikai pašplūsmas straume
Uz galvas līst
Plūst
Un parauj līdz sajūtas
Uzvaras
Pēdējās vietas asaras
Šai spēlei nav uzvarētāju
Nav arī zaudētāju
Tikai ieguvēju
Met, draugs, nākamo kauliņu,
Un sacer pantiņu
Par rītdienu
Lai tā smaidīgāka par šodienu
Lai pareizie skaitļi izkristu rīt
Nenāktos lepnuma asaras rīt

Kā būtu ja  mēs uzspēlētu to spēli?
Jā, to
Kurai nosaukuma nav
Kurai noteikumu nav
Un uzvarētāju
Vai zaudētāju
Tikai ieguvēju
Un nekādu rāmju
vai robežu


Nav
Tas viss izgaisis
Pelni izkūpējuši
Un aiz sevis atstājuši kauliņu
Spēles būtību
Raksturu
Uzbūvi
Skeletu

Nāc,
Uzspēlē ar mani to spēli
Man apnika vienai
Smilšu pilis celtās jaukt
Ļaut
Lai kauliņš sadragā to

Bet varbūt tev taisnība
Paliec, tai ēnā
Nerādies manās acīs
Paslēpies
Un piecus soļus atkāpies
Un manās acīs nerādies
Neuzdrošinies
Manos sapņos uzrasties

Un būtu tik jauki
Ja tevi varētu izdzēst
 kā zīmuļa pēdas
Viegli un bez liekiem līdzekļiem

Un lai paliek
Aizmirsti par spēli
šo un iepriekš rakstīto
cilvēki nemainās
lai kā man gribētos
lai kā vēlētos…

27.05.12.
rūdolfa!

nonēsātie mērķi

Jau atkal
pienācis
laiks
brīdis
kad liekas
es tač varēju no tā izbēgt
paiet soli sāņus
ļaut lai staltais zirgs aizrikšo garām
un neatskatās

un tie vārdi
kas domās atkārtojas
 - Tu centies neklausīties un tas tev baigi nesanāk
nja

es cenšos neklausīties
{kā enģelis saka}
uzlikt mīksto
bet nesanāk
pārāk pareiza
tāda
kura drīzāk paklausa
noklausās
un izdara savus secinājumus
pareizus?
vai tomēr nē?
kāda starpība?
man tikai pielipa tavs sacītais
tavs rakstītais
ko es pārtaisu pa savam
un iznāk citādāk

Es mācos
mainīt pasauli taisos
un reizēm
 - Es cenšos neklausīties,
un tas man baigi nesanāk

21.05.12.
rū!

par nebēdnību

par neko
par neko šoreiz ir mans stāsts
nu godīgi
par neko

nav atskaņu
nav domu
ir tikai
meldiņš uz mēles
un aptumsums prātā

pat sirdsapziņa klusē
laikam apvainojās
par neko

jau pienācis maijs
laiks
kad gribas saņemties un padoties reizē
kad gribas aizmest visu pa gaisu
pēc tam salīmēt salauzto

jau pienācis laiks
kad odu
vairāk kā domu

laiks
kad smaidīt gribas
vairāk kā runāt
kad prātīgāk ir paklusēt
un aiziet garām

laiks
kad gribas saplūkt visas stacija tulpes
it sevišķi tās dzeltenās
mm
manī sāk plosīties nerātnība
kāre darīt ko neatļautu
pārkāpt likumu
tikai šo vienu reizi

un kā dēļ?
puķu!
manu mīļāko {pietam}

par neko ir šis stāsts
par nebēdnību
izpūrušiem matiem
un pavasara skūpstu

15.05.12.
rūdolfa!

pašportrets

un man šķiet
manas lūpas sūrst
laikam apdegušas
no saules
no karstuma
no tām stulbajām ilgām
kuras manī mīt
kuras plēš uz pusēm
sadriskā miljoniem gabaliņu
un es esmu tik maza
tik maza
kā izdegusi zvaigznīte
kas pie debesīm mirdz
kas cenšas visiem izdabāt
tā lai patiktu
bet vienalga uzradīsies kāds
kuram spīdēšu par spožu
spīdēšu par maz
un nespīdēšu ne maz

es esmu tāda maziņa

ne tik skaista kā tulpe pļavā
kura var uzziedēt starp niecībām
ne tik drosmīga kā nezāle
kura visu skaisto sabojāt var

es esmu tāda maziņa
starp visiem pieaugušajiem
un varbūt
varbūt es negribu pieaugt
nopietna kļūt
un vai tā ir slikti?
tas ir nosodāmi?

14.05.12.
rūdolfa!

sen senos laikos..

Jau kāds laiciņš pagājis kopš piedalījos Folkfestivālā, tomēr nesen radās iespēja video redzēt manu uzstāšanos.

Patīkamu skatīšanos..

Fazzer ar mellenēm

Jauki, ka ir uz ko paļauties

Ir uz ko atbalstīties

Grūtos brīžos

Arī priecīgos

Jauki,

Ja ir kāds {man} blakus

Un nav nozīmes

Nav starpības kur atrodies

Kādu laiku rāda tavs pulkstenis

Un kādu rāda manējais

vai kalendāram kārtējā lapa pāršķirsta

pēdējā nauda nozagta

tikai

jauki, ka ir uz ko paļauties

ir kāds otrs plecs

uz kura atspiesties

un viegli nopūsties..

13.05.12.

rūdolfa!

re, kā saule =)

šodien es nozogu vārdus
aizņemos
vecos labos
 " re, kā saule spīd!"*
jo laiks patiešām jauks
vai ne?

vakar apjaustās nojautas
šodien skaidrākas
jā
jā
kaut kas mainīties sāk
jaunas atklāsmes pie manis nāk

šodien medūza ietieca
mainīt taciņas
pāriet otrā krastā
tomēr es šaubos
vai drīzākajā laikā to nāksies pielietot
pēdējā laikā
vairāk sanāk ziedot
brīvā laika
prioritātes
un raizes

šodien
ar nodomu nozogu Ziedoņa vārdus
tos
tos
viss skaistākos
viss patiesākos
tos
kas vislabāk raksturo šodienu
kad tu tāds pelēcīgs stāvi
sevi ar ilūzijām māni
es esmu saulainā
kas ieleks sejā ar savu sakāmo
ar savu nozagto
 "kukainīt,
 re kā saule spīd!"*

08.05.12.


* Dzejolī izmantos I.Ziedoņa dzejoļa "Kukainīt..." rindas..

komats

starp mums ir gaiss
un kas vēl?
vai tikai gaiss?
kārtējā elpa
lai izdzīvotu
lai nākamo soli spertu?

starp mums ir tikai gaiss
un viss?
punkts?
vai tomēr komats
un turpinājums

starp mums ir gaiss
un man gribētos iebilst
ka
starp mums ir manas emocijas
un tavs "varbūt"

31.03.12.
rūdolfa!

birstītes monologs

kas ir ar tām skuķēm
ar tām
kurām uzmanības trūkst?
līdz asarām smieties varētu

kas ir ar tām skuķēm?
tikai augsti paceltu galvu staigā
un visiem savu klaigā
gribētos jau saukt viņas par muļķēm
bet kurš man to ļāvis?
ar kādām tiesībām?

tikai apsmiet
un greizsirdībā grimt

kas ir ar tām skuķēm
tu tās sauc par birstītēm
es par blondīnēm
kas tikai uzmanības alkst
pieprasa

"pliiiizz
rakstiet
jautājiet!
es atbildēšu!
un nokomentē manu albūmiņu''
mca

kā elīza saka
- šas!-

04.05.12.
rūdolfa!

Mazās viršu ielas narcises

es zinu savu "nāvējošo ieroci"
mani vārdi
mani "bērni"
manas patiesākās domas
sirdsapziņas monologi
un tā tālāk
īstajos vārdos
tu jau zini
manas domas
mani dzejoļi

kad pārlasu
tie dur
zini
kā tad
kā filmās rāda
kad nazi krūtīs iedur
un lēni pagriež
uz vienu
otru pusi

sasodīts
kā sāp
kad katrs uzrakstītais vārds
manā priekšā stāv
es lasu
tinu atmiņas
tos īpašos
jeb tajā brīdī iedvesmojošos
brīžus atceros
kā
tas
sāp

nevienam pat sapņos tas nav rādījies

tie nav vārdi
puse ir naivas cerības
alkas
nepiepildīti sapņi
atvadas
un lūgumi, lai piedot
lai saprot
lai pieņem
un neprasa
kāpēc?

tās ir asaras
kas gar vaigiem tecējušas
pat tad
kad no sirds ļāvu tām vaļu
pat tad
kad tās bija vienīgās emocijas
ko brīdī varēju izteikt
jo ko gan citu var teikt
brīžos
kad esi aizmirsis
kā jārunā
kā jāelpo

viss ko vari izdarīt
ir teikt
- man žēl
apskaut
un savaldīt sevi
aprast ar situāciju
cita cilvēka izvēli
bet man pie tā nepierast

visvairāk sāp vārdi
pat ne
ja saplīst telefons
ja izlīst karsts ūdens uz plaukstām
ja
ja
ja

atzīsti
visvairāk sāp kad otrs pasaka
- tu esi bērnišķīga
- es vairs nejūtu pret tevi to ko agrāk
- tev jākļūst nopietnākai
- tu esi jauka, bet...

dažkārt liekas
te ir kāds burvju lāsts
kāds pa visam cits stāsts
bet varbūt nav īstais laiks
scēnas rīkot
apkārt ugunskuram skrienot

visvairāk sāp vārdi
tie pateiktie
un manis izdomātie.

04.05.12.
rūdolfa!

zi zi zi

pašlaik
šajā konkrētajā brīdī
neredzu gaismu tuneļa galā
un pat tādu domu
kā
- gan jau uzradīsies kāds ar lāpu rokās!
man nav

smieties
vai raudāt?

pašlaik
šajā konkrētajā brīdī
gribas atsprādzēt drošības jostu
un ļauties riskam
vai tomēr atstāt visu kā ir
tikai mēmi klusēt
visam piekrītoši pamāt ar galvu
tēlot lellīti
Raiņa Lollīti

galu galā
zīloni ēd pa gabaliem
ne viss
visu uz reiz
savādāk aizrīties var
un nez kas vēl notiks

un galu galā
labāk vispār ziloņus neest
izsvītrot no ēdienkartes
no zemapziņas

02.05.12.
rūdolfa!

centrāltirgus

es meklēju
pa pagrabiem
pa bēniņiem
es meklēju

es pazaudēju
vakardienu

es meklēju
to
ko
pazaudēju

SECINĀJUMS...

es pazaudēju vakardienu
klausoties lekciju par
nulles hipotēzes noraidīšanu
un alternatīvās pieņemšanu

es pazaudēju pēdējo pavedienu
savu dzijas kamolu
vai arī
zinu
ka tas  ir man kaklā
sakāpis tāds kamols
kuru
ne norīt
ne izspļaut

es meklēju
pazudušo vakardienu
lekcijā par gremošanas aparāta sieniņām
un laikam jau īsti jēgas nav

tikai pārdomas un secinājumi
rīt es meklēšu citu dienu
pazudušo šodienu
lekcijā
kura nenotika..

26.04.12.
rūdolfa!

aiz sienas

un es zinu
tu kaut kur tur esi
vai aiz sienas
otrā pasaules malā
esi tikpat nobijies kā es
kad lietus līst
bet nav zem kā paslēpties

un es zinu
tu kaut kur esi

vai arī esmu sev to tikai iestāstījusi
lai dzīve vieglāk ietu
būtu cerība kaut kam
ticība

bet vai ir tā vērts?
gaidīt ilūziju
gaidīt kādu
kurš  nemaz neeksistē

un tomēr?
varbūt,
ja neaizrakstīšu
neuzzināšu..

22.04.12.
rūdolfa!

ilgas

esi jūras krastā plaukstā paņēmis smiltis
ļaujot tām brīvi plūst
domājis
kā viegli
viss var pelnos pārvēsties

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
stāvot uz paaugstinājuma
trīcot
gaidot starta šāvienu
baidos
vairos
ielēkt
ar galvu pa priekšu
ūdens virsmu lauzt

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
skatos telefonā
zinot
ka nekā jauna nebūs
ne jaunas ziņas
ja nu vienīgi neatbildēts zvans
no satraM
bet tas jau nav gluži tas ko gaidu

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
ejot gulēt
atceros parādus
darbus
kurus vēl neesmu izdarījusi
un lielo slogu
kas uz sirds gulst

jā
jā
nekas nav mainījies

eņģelis smejas un atkārto
 - ko vairies?
no kā tu, mazā, baidies?
ej no sirds izkliedzies
ej
un nebēdājies!

un atsmejot
saku - labi
lai notiek
tikai šoreiz
palīdzi īstajam garāmgājējam
iet man garāmm
ieskatīties acīs
un atbildi saņemt
tā lai tas nav tika kārtējais
kārtējais ābols
kuru apēdu un miskastē iemetu
tā lai tas nav tikai šāds ne tāds
tāds
kuru negribas palaist
un tāds
kurš vēlvairāk negribēs palaist mani..

22.04.12.
rūdolfa!

sadurtā

Piešķiļu uguni
galvā izdomājot sacīto
Piemetu uguni
piemetot vārdus
metot tev sejā
kā mestu šautriņas
tās ar asajiem galiem
tieši un precīzi mērķī
tavā sirdī

Nodevības liesmās
sadeg atmiņas
un tās degs ilgi vēl
kamēr nepārstāšu
aizvainojuma liesmas apdzēst
kamēr dzirksteles kā asaras
rokās durs
durs
un sadurs visu līdz dziļumiem
lai paliek nejūtīgs
lai iestājas miers
un miskaste izdegusi
atstājusi tikai melnas pēdas..

20.04.12.
rūdolfa!

balāde par sliekām

trotuārs sliekām pārpildīts
it kā tās būtu rezervējušas šo ceļu
Trotuārs sliekām pārpildīts
un es tam visam pa vidu
cenšos nevienu no tām nesamīt

Trotuārs cilvēku soļu nospiedumu pārpildīts
un es tam visam pa vidu
atstāju savējos

trotuārs
viens un daudzi
sliekas
drīzāk daudzas
un es tam visam pa vidu
dzirdu
kā mana sirds dauzas
tā neliekas nemierā
tā neapstājas
un
tuk
un
tuk
pukst.

20.04.12.
rūdolfa! un pils parka iemītnieki :D

ceturtais variants

Lēkājot no grāvja uz grāvja
netīšām sanāca iekrist
iekrist tam visam pa vidu
un tīšām nācās saprast
ka
ka
spēlēt šo spēli godīgi nesanāks

apnika
vienmēr būt pareizai
un rāmai

tikai eņģelis iesmejas :
sen jau bija laiks!

un spuldzīte virs galvas jau pārdegusi
pēdējais laiks, lai
 1)mainītu spēles gaitu
 2)radītu jaunu stratēģiju
un parādītu mēli tiem pareizajiem
mūždien paklausīgajiem

ja tu iesi taisni
es zigzagā
Skārleta noraudzīsies un smiesies
bet es zinu
eņģelis par mani leposies
tik ļoti
kā es par viņu!

17.04.12.
rūdolfa!

peļķe

es esmu melnbalta
ar tumšām acīm
gaišu smaidu

es esmu pazudusi
sapinusies domās
un apkārtējos

es gribētu būt putns
kas gaisā viegli lido
pārvarēt gravitāciju
slīdēt ar brīvību neatņemto

es esmu melnbalta
un drīz
pavisam
drīz
es būšu pelēka

04.06.12.
rūdolfa!

lepnums

pabeidzu lasīt stāstu
par draudzību

kad likās
stāsts vienmuļš kļūst
jo pārāk labi viss likās
sākās teātris
ar maskām
un bez
varēja redzēt ēnas
kā pasakas senas

un drāma
kā apburoša dāma
nokaitināja visus
tai skaitā mani

tā vien liekas
piedzīvotais tāds stāsts vien ir
un kad izlasīts tas tiek
viss, kas atliek
ir nolikt to nost
un aizmirst
un pat tad,
kad vēlēsies to paņemt,
pārlasīt
atcerēsies vārdus
un pāries vēlme
to visu piedzīvot vēlreiz

un pat tad ja žēl
nevar piedod to
ko pateici
kaut dusmās
jo
visiem var sanākt
bet pārāk daudz tu atļaujies
jo pārāk daudz es pati tev ļauju
kāpt sev virsū
apvainojumus mest

bet vairs teiktajam nav jēgas
stāsts nolikts malā
un jāatzīst
ar tādiem stāsta varoņiem
es nedraudzējos vairs..

ardievu

06.04.12.
rūdolfa!

kastaņu iela

es tikko sapratu
kāpēc tik ļoti pieķeros vecajam
kāpēc nevaru aizmirst aizmirstamo
tāpēc,
ka zināju, ka tas mani nepievils
un tagad
pirms šīs vēlmes
ļauties jaunajam
man ir tik sasodīti bail
ka jaunais pievils mani
atkal sēdēšu pie sasistas siles
un domāšu
- kāpēc tas notiek ar mani?

tāpēc nevaru aizmirst aizmirstamo
zināju,
kādi bija tavi nodomi
bet tagad
tukšums
izmisums
un vēlme pateikt nē
ej tālāk bez manis
es braukšu mājās ar nākamo tramvaju
uz savu māju
kur dzīvoju viena
sasisto lukturu ielā
drīzāk
sasisto siržu ielā
vai
kastaņu ielā
kur iemācījos ar riteni braukt
kur pie kāpņu telpas
iemācījos iepazīties
atvadīties
izšķirties
just neuzticību
mīlestību

un ir tik sasodīti grūti
kad rokās turi atslēgas
bet durvis atslēgt nevari

31.03.12.
rūdolfa!

mazo meiteņu raksturs

tu mani moki
ar klusēšanu
un sodi
ar patikšanu
un galvassāpes
kadēļ tās nevar rimties?
kā simpātijas
tās neapstājas
es tā smejos
jo pēc rakstītā sanāk
tu esi manas galvassāpes
bet, nē
nekļūsti iedomīgs
tu esi tikai puse no manām galvassāpēm
otra puse ir bezdelīga
kura lidojot virs jūras
neredz ceļu mājup
un es tur neko nevaru palīdzēt
ja nu vienīgi mokoši paklusēt

un liekas
es esmu pieaugusi
vismaz man tā pašai šķiet
un te jau atkal
esmu iemesta mazo klasīšu intrigās
pagrūsta zem vilciena sliedēm
izdzīvošu?
izturēšu?
vai padodoties spiedienam kritīšu
tavam smīnam noticēšu,
kad tu teiksi :
 - es jau zināju, ka tā būs!?
 un es varu tikai saķert galvu
un kliegt
cik ļoti man sāp galva
cik daudz zaudēta spēka
kad redzu to zīmīgo skatienu
bezdelīgas skatienu
 - nerunā ar mani..


atkāpei no tēmas -
neviens nav ideāls
kur nu vēl es
tikai ir dienas
kad spēka trūkst kā elpas
sasmakušā telpā

27.03.12.
rūdolfa!