īsā atskaite..

Sveiks, mans dārgais lasītāj!

 

Arvien pieķeru sevi pie domas - diez vai kāds šo blogu lasa? :D Bet gan jau, gan jau  (es sevi naivi mierinu). Piedod, ja sen neesmu ko publicējusi. Ar prieku varu pavēstīt, ka beigusies ir mana trešā sesija no 12! :D Ak, jel!

Pa šo neilgo laiku esmu paspējusi pārvākties no trešā uz otro stāvu, iepazinusi Bausku un ne tikai..

Šķirojot savus vecos papīrus, atradu savu 8.klases romānu, kurš sastāv no 6 lapām! :D Pārlasīju un izlēmu to pārrakstīt un paturpināt, lai beigās varētu lielīties, ka esmu uzrakstījusi vismaz vienu romānu par kuru pašai prieks! Sākums jau šķiet interesants, bet redzēs kā vēlāk būs..


P.S. Laimīgu Jauno 2013. gadu! (sun)

rūdolfa!

Colias myrmidone*

ak,
jel

tauriņi ir pamodušies

ak,
jel

tie tikko pacēlās spārnos
lidot vēl vienu mirkli
izjust to brīdi
vēl vienu silto sajūtu
kad nozīme ir tikai tam vienam
 - tev!

ak,
jel... :)

27.01.13.
rūdolfa!

* Colias myrmidone  (Esper, 1780) - Balteņu dzimtas tauriņš

izdegusi - pārdegusi

un
liekas
trūkst man elpas
enerģija izsīkusi
un šķiet
esmu pilnībā izdegusi

atdevusi sevi
domas
laiku
savu dārgo laiku

un
liekas
man vairs neko negribas
vien gulēt
gulēt
ietīties sapņos
aizmaldīties bezgalībā
un nekad
nekad
nemosties
neatvērt acis
un aukstumu just

neredzēt skumjas
salauztas sirdis
asiņojošu sevi

šķiet
man līdz nelabumam tas viss ir apnicis
un šķiet
tam nebūs gala
līdz es aizmigšu
un nekad
nekad
neatvēršu savas lielās, brūnās acis..

12.01.13.
rūdolfa!

Šis nav dzejolis par miršanu, Dieva dēļ - nepadomā tā! :D Tā droši vien ir tā sajūta - nogurums- no mācībām, sesijas un visa pārējā kas apkārt lidinās.. un vārdi ir tikai vārdi, vai ne?

ES un spītība

es ticu
pat tad kad līst
es ticu
pat tad

es zinu
vārdiem nav nozīmes
es zinu
pat tad

un nav vērts
paskaidrot
nav
saproti?

skatoties peļķēs
zaudēju laiku
sapratni
kur atrodos
kāpēc?
un kurp būtu jāiet tālāk?
kāds būtu mans nākamais solis?
itkā pareizā rīcība..

spļāviens peļķē
un
jau atkal
zaudēju laiku

es ticu
bet nav jau nozīmes
pat tad
kad tu turies pie manis
kad raugies
gaidi
kad es teikšu tos vārdus
kurus dzirdēt gribi
es ticu
pat tad

bet es zinu
nav jēgas izlikties
tik daudz mānīties
es zinu
pat tad

un
kad citi
kaktos salīduši
raugās naidīgām acīm
pat tad
es nejūtu sevi
iekšēji aizbēgu
aizslēdzu visas durvis
sadedzinu visus tiltus
un ļauju
ļauju
tev mani nenoķer
tev mani neaizskart
un nekad
nekad
vairs nesāpināt

kliedzot
- uz nekad neredzēšanos-
brienot purvus
es tikai turpinu
pielieku trīs punktes
čukstot
- aizmirsti-
es
es
izdzēšu tevi
no sevis

(pauze)

un pat tad
es ticu
ka
nekad vairs neatvēršu aizslēgtās durvis
un
tu
nekad vairs nestāvēsi man blakus(blakām).

29.12.12.
rūdolfa!

pati jau vien vainīga jeb savas vainas dēļ

aklām acīm ejot
es neredzu ziedošās tulpes
es nejūtu tikko izdīgušo zāli
un
es jau noteikti
neredzu tevi

aklām acīm ejot
es nejūtu aukstumu
es nejūtu arī karstumu
es esmu vēsa
akla sajūtām
akla savai dzīvei
problēmām
un jau noteikti
es neredzu tevi
vai arī negribu?

08.01.13.
rūdolfa!

P.S. Lai arī, cik interesanti(vai arī smieklīgi) tas neizklausītos, šis dzejolis radies iedvesmojoties no cita dzejoļa nosaukuma..

aklām acīm ejot...

pieliekot mēli pie karstas tējas
mm
kā apdedzinos
mm
kā apzinos
es daru to tīšām
es apzinos
būs sāpes
mūs mokas
un tik drīz no tā vaļā netikšu..

iedurot ar adatu pirkstā
mm
kā es saduros
ar sekundi - kad nesāp
un sekundi - kad ai, kā sāp!
un es apzinos
es daru to ar nodomu
es sevi pakļauju
kam sliktam
kam tādam
no kā tik drīz vaļā netikšu..

staigājot pa stikliem
mm
ai, kā es savainojojos
ļaujot stikliem savas pēdas skart
 mm
un tās sajūtas
vai tās sāpes
vai kas cits
viss kopā
vienalga
ir kas tāds
no kā tik drīz vaļā netikšu..

un tu vari mani apturēt
tējai - aukstu ūdeni pieliet
adatai - aso galu nolauzt
un
stiklus- manā ceļā novākt

un tu vari padarīt visu vēl grūtāku
tēju uz klēpja izliet
adatu sirdī iedurt
un
stiklus it visur izmētāt..

08.01.13.
rūdolfa!