centrāltirgus

es meklēju
pa pagrabiem
pa bēniņiem
es meklēju

es pazaudēju
vakardienu

es meklēju
to
ko
pazaudēju

SECINĀJUMS...

es pazaudēju vakardienu
klausoties lekciju par
nulles hipotēzes noraidīšanu
un alternatīvās pieņemšanu

es pazaudēju pēdējo pavedienu
savu dzijas kamolu
vai arī
zinu
ka tas  ir man kaklā
sakāpis tāds kamols
kuru
ne norīt
ne izspļaut

es meklēju
pazudušo vakardienu
lekcijā par gremošanas aparāta sieniņām
un laikam jau īsti jēgas nav

tikai pārdomas un secinājumi
rīt es meklēšu citu dienu
pazudušo šodienu
lekcijā
kura nenotika..

26.04.12.
rūdolfa!

aiz sienas

un es zinu
tu kaut kur tur esi
vai aiz sienas
otrā pasaules malā
esi tikpat nobijies kā es
kad lietus līst
bet nav zem kā paslēpties

un es zinu
tu kaut kur esi

vai arī esmu sev to tikai iestāstījusi
lai dzīve vieglāk ietu
būtu cerība kaut kam
ticība

bet vai ir tā vērts?
gaidīt ilūziju
gaidīt kādu
kurš  nemaz neeksistē

un tomēr?
varbūt,
ja neaizrakstīšu
neuzzināšu..

22.04.12.
rūdolfa!

ilgas

esi jūras krastā plaukstā paņēmis smiltis
ļaujot tām brīvi plūst
domājis
kā viegli
viss var pelnos pārvēsties

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
stāvot uz paaugstinājuma
trīcot
gaidot starta šāvienu
baidos
vairos
ielēkt
ar galvu pa priekšu
ūdens virsmu lauzt

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
skatos telefonā
zinot
ka nekā jauna nebūs
ne jaunas ziņas
ja nu vienīgi neatbildēts zvans
no satraM
bet tas jau nav gluži tas ko gaidu

jā
jā
nekas nav mainījies

vēlaizvien
ejot gulēt
atceros parādus
darbus
kurus vēl neesmu izdarījusi
un lielo slogu
kas uz sirds gulst

jā
jā
nekas nav mainījies

eņģelis smejas un atkārto
 - ko vairies?
no kā tu, mazā, baidies?
ej no sirds izkliedzies
ej
un nebēdājies!

un atsmejot
saku - labi
lai notiek
tikai šoreiz
palīdzi īstajam garāmgājējam
iet man garāmm
ieskatīties acīs
un atbildi saņemt
tā lai tas nav tika kārtējais
kārtējais ābols
kuru apēdu un miskastē iemetu
tā lai tas nav tikai šāds ne tāds
tāds
kuru negribas palaist
un tāds
kurš vēlvairāk negribēs palaist mani..

22.04.12.
rūdolfa!

sadurtā

Piešķiļu uguni
galvā izdomājot sacīto
Piemetu uguni
piemetot vārdus
metot tev sejā
kā mestu šautriņas
tās ar asajiem galiem
tieši un precīzi mērķī
tavā sirdī

Nodevības liesmās
sadeg atmiņas
un tās degs ilgi vēl
kamēr nepārstāšu
aizvainojuma liesmas apdzēst
kamēr dzirksteles kā asaras
rokās durs
durs
un sadurs visu līdz dziļumiem
lai paliek nejūtīgs
lai iestājas miers
un miskaste izdegusi
atstājusi tikai melnas pēdas..

20.04.12.
rūdolfa!

balāde par sliekām

trotuārs sliekām pārpildīts
it kā tās būtu rezervējušas šo ceļu
Trotuārs sliekām pārpildīts
un es tam visam pa vidu
cenšos nevienu no tām nesamīt

Trotuārs cilvēku soļu nospiedumu pārpildīts
un es tam visam pa vidu
atstāju savējos

trotuārs
viens un daudzi
sliekas
drīzāk daudzas
un es tam visam pa vidu
dzirdu
kā mana sirds dauzas
tā neliekas nemierā
tā neapstājas
un
tuk
un
tuk
pukst.

20.04.12.
rūdolfa! un pils parka iemītnieki :D

ceturtais variants

Lēkājot no grāvja uz grāvja
netīšām sanāca iekrist
iekrist tam visam pa vidu
un tīšām nācās saprast
ka
ka
spēlēt šo spēli godīgi nesanāks

apnika
vienmēr būt pareizai
un rāmai

tikai eņģelis iesmejas :
sen jau bija laiks!

un spuldzīte virs galvas jau pārdegusi
pēdējais laiks, lai
 1)mainītu spēles gaitu
 2)radītu jaunu stratēģiju
un parādītu mēli tiem pareizajiem
mūždien paklausīgajiem

ja tu iesi taisni
es zigzagā
Skārleta noraudzīsies un smiesies
bet es zinu
eņģelis par mani leposies
tik ļoti
kā es par viņu!

17.04.12.
rūdolfa!

peļķe

es esmu melnbalta
ar tumšām acīm
gaišu smaidu

es esmu pazudusi
sapinusies domās
un apkārtējos

es gribētu būt putns
kas gaisā viegli lido
pārvarēt gravitāciju
slīdēt ar brīvību neatņemto

es esmu melnbalta
un drīz
pavisam
drīz
es būšu pelēka

04.06.12.
rūdolfa!

lepnums

pabeidzu lasīt stāstu
par draudzību

kad likās
stāsts vienmuļš kļūst
jo pārāk labi viss likās
sākās teātris
ar maskām
un bez
varēja redzēt ēnas
kā pasakas senas

un drāma
kā apburoša dāma
nokaitināja visus
tai skaitā mani

tā vien liekas
piedzīvotais tāds stāsts vien ir
un kad izlasīts tas tiek
viss, kas atliek
ir nolikt to nost
un aizmirst
un pat tad,
kad vēlēsies to paņemt,
pārlasīt
atcerēsies vārdus
un pāries vēlme
to visu piedzīvot vēlreiz

un pat tad ja žēl
nevar piedod to
ko pateici
kaut dusmās
jo
visiem var sanākt
bet pārāk daudz tu atļaujies
jo pārāk daudz es pati tev ļauju
kāpt sev virsū
apvainojumus mest

bet vairs teiktajam nav jēgas
stāsts nolikts malā
un jāatzīst
ar tādiem stāsta varoņiem
es nedraudzējos vairs..

ardievu

06.04.12.
rūdolfa!