vau vau

ir tik riebīgi atzīt
esmu kā šunelis
kas tev pakaļ pēdas dzin
kas ne kripatiņas zin'

vienmēr tāda pelēka
tavās acīs jūtos

skrienu
skrienu
cenšoties vēju nodzīt
aizskriet tam pa priekšu

tikai žēl
ka mēs abas
tādi šuneļi būdami
nemākam sadzīvot..

tev ir savas ģēlas
kas vienmēr būs grūtākas par pārējo
vienmēr būs slikti
bet savā mulsumā klusējot
iekšēji sevi apslāpējot
gribas izmisumā kliegt
man ir savas ģēlas
kas vienmēr ir sarežģītas
tev ir tavs bumbieris
tavs īstais un vienīgais
bet man
kas ir man?
garāmgājēji
kas aiz sevis aizver durvis
cits - klusāk
cits - skaļāk

un tāds vientuļš šuņuks
kā es
klīst pa Svētes ielām
sapņos un murgos
kaut kur mākoņos lidinos
un lai ar ko citi teiktu
man ir savs es
sava balss
savs vau - vau

un lai ar kā nebūtu
man vienmēr būs eņģeļa azote
kurā patverties
no lietus
no pāridarījumiem
no caurvējā aizcirstajām durvīm..

16.07.12.

rūdolfa!