par pēdējo cerību!

Plakstiņi cieši aizvērti
ar maigumu aizklāti
ķepas izstieptas pret debesīm
ļaujot pirmo sniegu just
vēl un vēl
bez mitas
bez apstājas
tik viegli un bezgalīgi
es gaidīju Tevi!

lūpas cieši aizvērtas
baidoties pazaudēt pēdējo skūpstu
pēdējo atmiņu drupaču
un vēl un vēl
bez mitas
bez apstājas
es kaut kur pazūdu
pa tumsu taustos
pēdējo mirkli ķeru
un šķiet kaut kas aiz manis paliek
tik viegli un nemanāmi aizslīd..

plakstiņi atvērti
lūpas sakļautas
baidoties pazaudēt
to vienu vienīgo -
es tveros pēc pēdējā zara
pēc pēdejā elpas vilciena
un tik sekmīgi
paspēju vagonā ielekt
pēdējo sekundi aiz rokas paraut
un nostāties pims tās.

var jau būt
tikai muļķa veiksme?
iespējams
tikai muļķa mierinājums?
bet lai vai kā
mana cerība mirs pēdējā!

22.11.14.
rūdolfa!