purva lācene

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī zied
iesakņojas gribas spēks
uzplaukst smaids
un it viss
tik krāsains man šķiet

kad mana dvēsele dzied
šķiet
it viss manī pamostas
kā pēc ilgā ziemas miega
lācene ir atvērusi acis
sapratusi zaudēto
un tikai tās dusmas
uzliesmo acīs
kā dzirkstele
lācene ir atvērusi acis
un viss ko viņa zina
- tā nav viņas vaina -
tikai netīra sirdsapziņa
par ilgu gulēšanu
sapņu baudīšanu
baidoties pieņemt reālo

smaga nopūta

lācena ir atvērusi acis
un šķiet
nekam nav nozīmes
viss manī zied
mana dvēsele
savas dziesmas dzied
kurām nav vārdu
kurām nav nošu
tikai salda melodija
rūgta pēcgarša

lācene ir atvērusi acis
un saule tai liesmo
tik kvēli
 vēlme dzīvot?
drīzāk kāre atriebties
panākt savu
un likt samaksāt
par māsu
par atņemto brīvību
par lācenes dzīvību

mana dvēsele dzied
un šķiet
it visas poras manā ķermenī zied
tomēr lēmums ir pieņemts negrozāms
nemainīgs
jo
beidzot ir uzlēkusi saule
ir situsi pareizā stunda
un lācene ir atvērusi savas lielās, brūnās acis.

12.06.12.
rūdolfa!