laiks jau itkā pagājis
kopš tā brīža
kad tu meti šķīvi pret mani
kad tas atsitās pret sienu
un ižšķīda gabalos,
kurus salīmēt vairs nevar
pagājis laiks
kad skrienot salauz kāju
ievelies peļķē
un sauc Dievu par vainīgu
pagājis laiks
kad runāt negribas
kad skatīties negribas
kad kustēties ir tik sasodīti grūti
un visu aizmirst gribas
pagājis laiks
kad rakstot dzeju
rokas salst
- laikam jau tas bija tas laiks
kad es biju jauna, naiva
un līdz galam pazudusi
un tagad liekas
es vēlaizvien peldu no dziļuma
trūkstot elpai
itkā stiprāk cenšos sevi uzraut augšā
bet
jo ilgāk sevi mocu
jo ilgāk es stāvu uz vietas
ir pagājis laiks
kad ir tik sasodīti bail pakļauties visam
un tiem,
kuriem itkā ir taisnība
bet
patiesībā tiem nav nekā
pie dvēseles tikai garāmgajējs nolicis paciņu
kuru paņemt līdzi nakamajā dzīvē
kuru izsaiņot nakamajam dzīvajam
un varbūt arlaiku gudrākam tapt..
16.11.12.
rūdolfa!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru