es zinu savu "nāvējošo ieroci"
mani vārdi
mani "bērni"
manas patiesākās domas
sirdsapziņas monologi
un tā tālāk
īstajos vārdos
tu jau zini
manas domas
mani dzejoļi
kad pārlasu
tie dur
zini
kā tad
kā filmās rāda
kad nazi krūtīs iedur
un lēni pagriež
uz vienu
otru pusi
sasodīts
kā sāp
kad katrs uzrakstītais vārds
manā priekšā stāv
es lasu
tinu atmiņas
tos īpašos
jeb tajā brīdī iedvesmojošos
brīžus atceros
kā
tas
sāp
nevienam pat sapņos tas nav rādījies
tie nav vārdi
puse ir naivas cerības
alkas
nepiepildīti sapņi
atvadas
un lūgumi, lai piedot
lai saprot
lai pieņem
un neprasa
kāpēc?
tās ir asaras
kas gar vaigiem tecējušas
pat tad
kad no sirds ļāvu tām vaļu
pat tad
kad tās bija vienīgās emocijas
ko brīdī varēju izteikt
jo ko gan citu var teikt
brīžos
kad esi aizmirsis
kā jārunā
kā jāelpo
viss ko vari izdarīt
ir teikt
- man žēl
apskaut
un savaldīt sevi
aprast ar situāciju
cita cilvēka izvēli
bet man pie tā nepierast
visvairāk sāp vārdi
pat ne
ja saplīst telefons
ja izlīst karsts ūdens uz plaukstām
ja
ja
ja
atzīsti
visvairāk sāp kad otrs pasaka
- tu esi bērnišķīga
- es vairs nejūtu pret tevi to ko agrāk
- tev jākļūst nopietnākai
- tu esi jauka, bet...
dažkārt liekas
te ir kāds burvju lāsts
kāds pa visam cits stāsts
bet varbūt nav īstais laiks
scēnas rīkot
apkārt ugunskuram skrienot
visvairāk sāp vārdi
tie pateiktie
un manis izdomātie.
04.05.12.
rūdolfa!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru