kristālbaltās nogulsnes netīrā mēģenē..

Kur nogulsnējas patiesība?
kur paliek balta lapa
bez melnajiem pēdu nospiedumiem
bez lepnuma
meliem
un aizvainojuma..

Kur aizlido mīlestība?
Kad dusmas un naids satiekas..
Kādēļ nodziest naivā liesma
Kad sapņi un realitāte satiekas..

Kur pazūd smilšu pilis,
karstās naktis
un pavisam vēsie rīti..

liekas,
itkā nekas nebūtu noticis
tikai sirdī plosās arkāni
ieplūst, izplūst neskaitāmās asiņu straumes
starp atrioventrikulārajiem
un pusmēness vārstuļiem..

Kur paliek tā uz mirkli šķietamā sajūta
 TU esi MANS
 TU esi MANA
kur tas nogulsnējas?
zemapziņā?
sirdsapziņā?
vai kaut kur kreisajā smadzeņu stūrītī
tā zemu, zemu
tā tālu, tālu..
tikai sapņos
tikai murgos
atceros
kā krītu
no debesīm
uz ceļiem
tavā priekšā lūdzos
lūdzos atpakaļ savu sajūtu
 Tu esi Mana
jo nekad neesmu bijusi
 Tu esi Mans
jo nekad neesi bijis
un murgos
slapju muguru
es krītu
grimstu
un lepnumā slīkstu
aizvainojumā trīcu
un atļauju neelpot
drīzāk pastāvēt par sevi
savu ES

un kas tu tāds esi?
ja neļauj man uzvarēt
tikai šo vienīgo reizi
atzīt acīm redzamo..

mēs esam divi auni
kas saviem ragiem saķērušies
nezin
kā lai tālāk sadzīvo
abi
ar savu viedokli
tikai spēcīgāk uz priekšu grūž
un turpina
ne uz sekundi neapstājas
tik grūž,
grūž
līdz kādam no mums,
līdz pirmajam no mums
salūzīs ragi

kā spogulis lūztot,
driskās sašķīdīs lepnums
un stikla skrembas durs līdz sirds dziļumiem
un atliks aizrīties ar asinīm
aizrīties ar sakāvi
un nolīst ēnā un sakautu skatienu raudzīties..

Kur nogulsnējas naids?
kur paliek visas dienas sakrātās domas?
visi pārdzīvojumi?

tie izplaiksnē
un tik vienkārši aizmirstas..

31.10.12.
rūdolfa!